Mozus (Моисей, Mozes)

- jūdaisma pamatlicējs un pravietis, kas pēc dieva Jahves pavēles atbrīvoja savu tautu no Ēģiptes gūsta, ilgstoši vadājot to pa tuksnesi. Tieši viņam, atbilstoši Vecajai Derībai, Dievs Sinaja kalnā piešķīra desmit baušļus uz akmens plāksnēm. Mozus ir pats svarīgākais pravietis jūdaismā, turklāt viņš tiek uzskatīts par svarīgu pravieti arī kristietībā, islamā un vairākās citās reliģijās. Mozus dzīves izziņas avots - Bībeles raksti ivritā. Izplatīts tēls gan glezniecībā, gan skulptūrā, it īpaši, sākot ar Renesansi, jo viņa tēls iemieso uzdrīkstēšanos un atbildības sajūtu. Ar Mozus tēlu saistīta vesela virkne leģendu, jau pat sākot ar viņa brīnumaino izglābšanos. Jo Torā ir rakstīts, ka Mozus dzimis senajā Ēģiptē, kur pēc faraona pavēles bijis jānogalina visi ebreju zēni. Mātes ielikto šķirstu ar zīdaini, palaistu Nīlas straumē, esot pamanījusi faraona meita, izglāba mazuli un uzaudzināja to faraona pilī. Mozus augums un tēls iedvesmojis māksliniekus - Mikelandželo darinātā statuja ir daļa no kareivīgā pāvesta Jūlija II kapa pieminekļa (patlaban atrodas "Sv.Pētera važās" baznīcā Romā), bet Siksta kapelā Vatikānā vai puse Mikelandželo gleznojumu veltīta Mozus dzīves ainām.
Ar Mozus tēlu saistītas vairākas epizodes, kuras svarīgas arī kristietībā - tā ir Zelta teļa pielūgšana, ko apkaro Mozus, Mozus degošais krūms (kas nesadeg, un no kura Mozu uzrunā Dievs), tēls, ko cenšas interpretēt mākslinieki, kā arī vairāki teicieni par nepieciešamību izdzīvot četrdesmit gadus, lai tiktu vaļā no verdzības gara. Latvijā esot saglabājusies Mozus nosacītā skulptūra kā kanceles balsts Augstkalnes luterāņu baznīcā (iesvētīta 1648,gadā), kā arī daudz jaunāka vitrāžas daļa Doma baznīcas altāra tuvumā. Arī tur Mozus attēlots ar baušļu plāksnēm.