Neoeklektisms (неоэклектизм, New eclectism)

- klasisko formu kā mūžīgās un nezūdošās mākslas vērtības izvēle smagnējā un monumentālā izskatā, pārsvarā atbilstoši autoritāro režīmu (Hitlera, Musolīni, Staļina) diktatoru gaumei XX gadsimtā pēc pirmā pasaules kara. Tomēr vairākas pasaulslvenās celtnes, piemēram Parīzes Sakre-Keras baznīcu Monmartras kalnā, kas uzcelta neobizantijas stilā, arī iespējams pieskaitīt neoeklektismam. Ir arī cita definīcija - XX gadsimta 20.-30. gados iezveidojies historicisma paveids.
Arī Ulmaņa režīma laikā tika dota priekšroka monumentālām celtnēm neoeklektisma stila pieticīgākā formā, dažas no šīm celtnēm joprojām pilda savas administratīvās funkcijas. Turpmāk šis stils Rīgas arhitektūrā redzams rūpnīcas VEFs Kultūras pilī. Ēka celta agrīno padomju arhitektūras eklektikas tradīcijā ar neoklasicisma formu pārbagātību. Par spīti tam, ka ēkas fasāde ir pārsātināta ar detaļām, tās simetriskā kompozīcija pietiekami labi iekļauta Brīvības ielas urbānistiskajā vidē.