Nacionālais Mākslas muzejs (Национальный художественный музей, National Museum of Art)

- šāds nosaukums raksturīgs divu veidu muzejiem. Pirmais attiecināms uz samērā nelielo valstu, kas ilgstoši atradušās svešzemju pakļautībā, galvenajiem mākslas muzejiem. To kolekcijās parasti iekļauti tie mākslas darbi, kurus veidojuši šīs valsts teritorijā dažādu tautību autori. Starp tiem ir Bulgārijas, Rumānijas, Baltkrievijas, Lietuvas nacionālie muzeji. Šo muzeju dibināšana (vai atvēršana zem jauna nosaukuma) parasti sakrīt ar valstu neatkarības atgūšanu vai iegūšanu. Otrā veida nacionālie muzeji parasti tiek dibināti lielvalsts provincē, kurā ir spēcīgi izteikta velēšanās diferencēties no vairākuma, nacionālais savdabīgums. Par šādu piemēru kalpo Katalonjas muzejs Barselonā (Spānijā). Tā dibināšanas laiks atbilst nacionālās atmodas pirmajiem reālajiem sasniegumiem.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir lielākais mākslas muzejs Latvijā, kurā glabājas vairāk kā 52 000 Latvijas, Baltijas un Krievijas gleznotāju un tēlnieku mākslas darbi. Par muzeja dibināšanas gadu uzskata 1869., kad tika atklāta Pilsētas gleznu galerija. Muzeja galvenā ēka (kur patlaban notiek kapitālā rekonstrukcija), ir viena no iespaidīgākajām historicisma stila celtnēm Rīgas bulvāru lokā, būvēta 1903.-1905.gadā vācu dienvidbaroka stilā, arhitekts V. Neimanis. Sākotnēji muzejā glabājās galvenokārt ārzemju mākslinieku darbi no vairākām privātkolekcijām. Savukārt, latviešu autoru darbu kolekcionēšanu veicināja gleznotājs Vilhelms Purvītis, būdams muzeja direktors no 1919. līdz 1940. gadam. Pirms remonta uzsākšanas muzejs organizēja regulāras izstādes, nodarbības bērniem un vecākiem par mākslas tēmām, kā arī atbalstīja integrējošos mākslas projektus (piemēram,1999. gadā muzeja krāšņajā vestibilā notika bērnu zīmējumu izstādes “Mans Puškins”prezentācija).