Neoromantisms (неоромантизм, neoromanticism)

- Jēdziens, kas raksturo kopumā tendences tēlotajā mākslā, mūzikā un arhitektūrā, kas radies XIX gadsimta beigās kā opozīcija naturālismam un kam raksturīga sakāpināta interese par neikdienišķo, pasakaino, senatni. Saistīts ar nacionālo romantismu, pre-rafaelītu kustību Anglijā un simbolismu Krievijā. Zināmā mērā arī XX gadsimta beigu lieteratūrā parādās neoromantisma tendences ar autora personīgo emociju un intuīcijas akcentēšanu. Starp Krievijas māksliniekiem te īpašu vietu ieņem M.Vrubelis, ko dažkārt uzskata arī par simbolistu.
Kā raksta E. Kļaviņš, "Neoromantisma pazīmju meklēšanu kavē tas apstāklis, ka gadsimtu mijas māksla XIX-XX gadsimtu mijā kopumā nav retrospektīva...jo vispārējo mākslas attīstību noteikusi jauninājumu griba". Viņaprāt, tas latvju mākslā izpaužas kā dabiskuma princips, cilvēka augšanas un novecošanas process, mātes un bērna attiecības, jutekliskā dzimumu mīlestība u.c. Šādas neoromantisma pazīmēs sakatāmas dažos J.Rozentāla, J.Valtera un V. Purvīša gleznās, gan G. Šķiltera skulptūrās.