Oranžērija (оранжерея, orahgery, greenhouse, glass-house)

- ar stiklu vai kādu citu caurspīdīgu materiālu piesegta māja svešzemju siltumu mīlošiem augiem. Vienkāršākas arhitektūras oranžēriju sauc arī par siltumnīcu. Sākotnēji valdnieku un aristokrātijas dzīves stila elements, kas laikaposmā starp XVII-XIX gadsimtu parasti ieguva klasiskās arhitektūras formas. Tā, Austrijas valdnieku rezidences Šēnbrunnas pils parka oranžērijai ir barokāls veidols. Nosaukums cēlies no tā, ka šādās celtnēs sākotnēji Eiropas vidū audzēja citrusus (ogange - apelsīns). Vēlāk augļiem tika pievienoti arī citi eksotiskie un dekoratīvie augi, tai skaitā lielā daudzumā palmas. Līdz ar to oranžērijas sauc arī par Palmu mājām. Savukārt, Anglijā lieto arī citu nosaukumu - glass-houses, stikla mājas. Tā kā angļu aristokrātija allaž aizrāvusies ar augiem, XVIII gs. vidū Devonšīras hercogs ar sava dārznieka palīdzību radīja pasaulē leilāko oranžēriju ar Amazones baseina imitāciju (pat ar tekošo ūdeni). Sākotnēji oranžērijās siltumu ziemā uzturēja ar krāsnīm, kuru paliekas vēl redzamas senākajās siltumnīcās, piemēram, Parīzes Luksemburgas dārzā. Mūsdienās oranžērija ir Botānisko dārzu neiztrūkstošā sastāvdaļa, kā arī iestādījums augļu un dārzeņu audzēšanai cauru gadu.
Viena no senākajām oranžērijām Latvijā atrodas Alūksnes Pilsmuižā un saukta arī pat Palmu māju. Ēka ir bijusi Alūksnes muižas siltumnīca, tā būvēta XVIII gadsimta beigās pilsoniskā klasicisma stilā. Sākotnēji Palmu mājai bija iestiklots jumts un stikla priekšsienas ar rindā iekārtiem logiem, turklāt centrālo daļu telpas greznoja bagātīgs dekors klasicisma stilā. Attiecībā uz divām lielākajām mūsdienu Latvijas oranžērijām - tajā, kas atrodas Salaspils Nacionālajā Botāniskajā dārzā, top jauna, moderna ēka. Bet LU Botāniskajā dārzā Rīgā pabeigta griestu paaugstināšana milzīgās palmas vajadzībām. Šī celtne gan ir vienkāršāka, bet palmu un citādu brīnumaino svešzemju koku kolekcija ir visai iespaidīga.