Poncijs Pilāts (По́нтий Пила́т, Pontius Pilate)

- romietis Poncijs Pilāts patiesi bija Jūdejas prokurators (vietvaldis) ap to laiku, ko pieņemts saistīt ar Kristus tiesāšanu un nolemšanu nāvei. Leģenda vēstī, ka Pilāts, pēc Kristus apsūdzības iztirzāšanas, griezies pie Sinedriona ar ieteikumu Kristu apžēlot (pats viņš to nespēja darīt, jo Kristus publiski noliedzis Romas imperatora varu, izceldams Dievu). Sinedrions, uzskatot Jēzu par savu garīgi bīstamu pretinieku, prokuratoram atteica. Nevēlēdamies konfliktus ar vietējo garīdzniecību un tomēr pauzdams savu attieksmi, Poncijs Pilāts demonstratīvi publiski nomazgāja rokas, it kā atbrīvojoties no nevainīga upura asinīm. No turienes arī ceļas divdomīgais teiciens par roku mazgāšanu nevainībā, kā arī virkne literāro un mākslas darbu par šo tēmu. Vēl viens moments Pilāta attiecībās ar Kristu saistīts ar visai filozofiski diskusiju par patiesību, ko sludinājis Jēzus (būtībā tas bija Pilāta mēģinājums padarīt Jēzu romiešu acīs par nekaitīgu prātotāju nevis dumpinieku), un šo epizodi arī labprāt attēloja mākslinieki, pasvītrojot varas un domāšanas piederību atšķirīgām kārtām.
Latviešu laicīgās literatūras plašākajam lasītāju lokam visspilgtākais priekšstats par šo tēlu radās tad, kad 1979. gadā Ojāra Vācieša tulkojumā parādījās slavenās Mihaila Bulgakova "Meistara un Margaritas" tulkojums, ko kritiķe Silvija Radzove raksturoja kā "...apliecinājumu katras nacionālās kultūras briedumam, tā gatavībai, vajadzībai un prasmei lietot cilvēces izcilākos sasniegumus". Ponciju Pilātu mēs iepazīstam kā svārstīgu un visumā godīgu vīru, kura rīcību tomēr beigu beigās nosaka prastas bailes no Romas imperatora naida. Un atziņa - bailes ir lielākais grēks, jo tam seko ideālu nodevība un mūžīgā nožēla. Pēc vairāk nekā 25 gadiem latviešiem radās iespēja iepazīties ar savādāku Pilāta tēlu, kad tulkojumā no franču valodas parādījās Ērika Emanuēla Šmita "Pilāta evaņģēlijs", tā laik vispopulārākais Šmita romāns. Vēlāk Latvijas Radio 1 atskaņoja pēc grāmatas veikto Kārļa Aukškāpa dramatizējumu. Te Pilāts attēlots kā "mūsdienu pragmātisks cilvēks, karavīrs, kas rūpējas par romiešu valsts uzturēšanu", kurš pakāpeniski sāk šaubīties par sava lēmuma patiesīgumu, un pat vairāk - notic tam, ka viņa priekšā patiesi atradies Mesija, un ka augšamcelšanās faktam nav racionālu izskaidrojumu. Jelgavas baznīcā skatāmajā attēlā Poncija figūra ar visu roku mazgāšanu novietota aizmugurē, kaur gan tieši ar šo momentu sākas Kristus ciešanas.