Paradīze, debesis (рай, небеса, paradise, heaven)

- izplatītākajās reliģijās un ticējumos tā ir vieta, ko apdzīvo pozitīvās un nemirstīgas būtnes- Dievs, eņģeļi, Debesu valdnieki un Debesu valdniece, Dieva Dēls, Svētais gars, svēto dvēseles un godājamie senči, tie, kuri tiek pielūgti. Turklāt paradīzē mierīgi sadzīvo plēsoņas un zālēdāji. Dažādās reliģijās pastāv pieņēmumi, ka paradīzes iemītnieki spējot arī nolaisties no debesīm (paradīzes) un iemiesoties kādā citā ķermenī, kā arī dažas zemes būtnes var izņēmuma kārtā tikt uzņemtas paradīzē. Šo vietu raksturo kā augstāko, svētāko- pretstatā Ellei vai Pazemei, kuras tiek uzskatītas par zemākajām vietām. Cilvēks Debesīs varot nokļūt gadījumos, ja tam piemīt noteiktie tikumi un viņš atbilst konkrētās konfesijas ticības standartiem (šķīstībai, labestībai, pazemībai u.t.t.). daži tis arī iespējamajai paradīzei uz Zemes virsmas kaut kādā nākotnē. Kristietībā pie paradīzes durvīm stāvot Svētais Pēteris ar atslēgām rokās- un šī tēma par (ne)nokļūšanu paradīzē ir ļoti izplatīta gan literatūrā, gan tēlotājmākslā. Indiešu ticējumos paradīzē notiekot dvēseļu reinkarnācija dažādās dzīvības formās- atbilstoši viņu karmai.
Paradīzes jēdziens latviešu tradīcijā ir visai izplūdis, jo senlatviešu ticējumos tāds būtībā nav bijis, to aizvietojusi Aizsaule vai Viņsaule. Var uzskatīt, ka zemniekam paradīze drīzāk asociējās ar t.s. Leiputriju- vietu, kur ir ēdiena un visa kā cita pārpilnība, nav bargā ziemas sala, nav vagaru un kungu. Zaudēto paradīzi- iedomāto aizvēsturisko Latviju pirms krustnešiem - aprakstīja A.Pumpurs savā epā "Lāčplēsis".