Pilsētas vārti

- viduslaiku pilsētu nocietinājumu ieejas, kuras vairākās Eiropas pilsētās saglabājušās kā arhitektūras ansambļi milzīgu, dažkārt ar kolonnām noformētu vārtu izskatā. Tradicionāli vārti bija vieta, kur varēja reģistrēt iekļūšanu (un izkļūšanu) no pilsētas mūriem. Atkarībā no vēsturiskā konteksta, pilsētas vārti veica dažādas funkcijas - saistītas ar pilsētas aizsardzību, drošību, pat veselību (gadījumos, kad apvidū plosījās sērgas, pastāvēja iespēja noslēgt vārtus un mazināt infekciju izplatību). Tāpat pilsētas vārtos bija iespējams organizēt nodokļu iekasēšanu, regulēt tirdzniecību un cilvēku plūsmu, izlikt paziņojumus un pat mēru un svaru standartus. Pilsētas vārti tika nocietināti un rotāti ar pašas pilsētas vai tās patrona heraldiku, to tuvumā tāpat varēja viduslaikos izlikt uz šķēpiem sodīto noziedznieku galvas. XIX gadsimta vidū, kad vairumā tika nojaukti vecpilsētu mūri, pilsētas vārti zaudēja savu stratēģisko funkciju un kļuva par tūrisma objektiem. Šīm ieejām vairākās Viduslaiku pilsētās joprojām atbilst attiecīgā virziena ceļu vai tuvumā esošo klosteru nosaukumi (Sen Denī vārti Parīzē, Parīzes vārti Lillē, Brandenburgas vāri Berlīnē). Mūsdienu Parīzē šos vārtus sauc par portiem un tie apzīmē maģistrālās iebraukšanas pilsētā no apvedceļa. Starp citu, dažās pilsētās, kuru pārbūve atstājusi neskartu veco mūru sistēmu, piemēram, Prāgā, pilsētas vārtus joprojām aizslēdz uz nakti.
Kad XIX gadsimta vidū tika nojaukti Vecrīgas mūri, izrādījies, ka esošie pilsētas vārti saglabājušies tikai pašas pilsētas iekšpusē, un būtībā tās jau bija vienkārši caurbrauktuves ar arkas pārsedzi mūra sienā. Plašāk pazīstama "iebrauktuve" ir Zviedru vārti, un tā ir dekoratīvi noformēta. Senākā atrodas restaurētajā aizsargmūrī pie Jāņasētas, un tā varētu attiekties uz XIII -XIV gadsimtu, kad Vecrīga bija pavisam neliela. Savukārt, Aleksandra vārti ar Viduslaiku pilsētu nav saistīti.