Pasaka (literārā) (литературная сказка, fairy tale (literary form))

- Pasakas, kuras sauc arī ar brīnumu pasakām, sastopamas gan mutiskajā, gan rakstiskajā formā, turklāt precīzi izdalīt literārās un mutiskās formas ir pagrūti, jo parasti izdzīvo tieši literārārais pieraksts. Jebkurā gadījumā pat no agrīnajiem literārajiem sacerējumiem top skaidrs, ka burvju pasakas pastāvējušas kā žanrs (gan neatzīts) jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Jēdzienu par "Burvju pasakām" ieviesa franču rakstniece Olnuā (Madame d'Aulnoy) XVII gadsimtā, kaut gan to jau minējuši vairāki itāļi - Renesanses rakstnieki, bet noslīpēja tādas pazīstamas personas, kā slavenais Šarls Pero Francijā un Brāļi Grimmi Vācijā. Arī mūsdienās joprojām top literārās pasakas, kuras gadsimtu gaitā plaukušas dažādās kultūrās un kontinentos, turklāt tās visos laikos domātas gan pieaugušo auditorijai (kaut vai Tūkstoš un vienas nakts pasakas), gan arī bērniem. Starp citu, brāļi Grimmi nosaukuši savu pasaku kolekciju par "bērnu un ģimenes pasakām", un saikne starp literāro pasaku un bērniem līdz ar to nostiprinājās. Arī slavenā mūsdienu Harija Potera piedzīvojumu sērija ir ārkārtīgi veiksmīgs un mūsdienīgs pasakas veids.
Vairāki latviešu autori nodevušies literāro pasaku sacerēšanai. Pirmais starp tiem bija Rūdolfs Blaumanis ar pasaku "Velniņi". Tāpat plaši pazīstamas Kārļa Skalbes Ziemas pasakas (starp tām iecienītās un ekranizētās "Kaķīša dzirnavas"), kā arī virkne citu literāro pasaku autoru (Anna Sakse, Skaidrīte Kaldrupe, Imants Ziedonis u.c.). Daži autori raksta pat pasakas dzejā. Latviešu literārā pasaka kopumā ir rakstīta dabai pietuvinātajā stilā, tur, līdzīgi latviešu tautas pasakai, ir daudz vairāk dzīvnieku un dabas, mazāk brīnumaino piedzīvojumu, prinču un valdnieku.