Postsmodernisms (постмодернизм, postmodernism)

- ir visai sarežģīta kultūras dzīves parādība - ar pašrefleksiju, robežu un žanru noārdīšanu, brīvu dažādu laikmetu un tendenču aizņemšanos. Būtībā vienu acīs postmodernisms ir modernisma pretsats un kaut kas gandrīz vai pozitīvs; citi, savukārt, ar šo vārdu apzīmē sabiedrības "morālo degradāciju", tieksmi visu sarežģīt līdz galīgi neizprotamajam līmenim, augstās literatūras un primitīvās pieejas sapludināšana. Postmodernismu definē arī kā XX gadsimta beigu kustību mākslā, arhitektūrā un literatūrā, kas apgalvo, ka sabiedrība un pasaule atrodas nepārtrauktās nepietiekamās kompetences un nenoteiktu risinājumu procesā, ka viss ir nenoteikts, relatīvs, komplicēts un paradoksāls, ka mums trūkst galīgo atbilžu. Postmodernismam raksturīga visa kā (kultūras, literatūras, vēstures, ekonomikas u.c.) skeptiska interpretācija.
20.gs. otrajā pusē Rietumu vizuālajā mākslā izplatījies stilistiski daudzveidīgu strāvojumu kopums, kurā izmantotie izteiksmes līdzekļi iziet ārpus tēlotājas mākslas tradicionālo veidu robežām, pakāpeniski sācis izpausties arī Latvijas mākslā - par spīti oficiāli valdošajiem sociālistiskā reālisma principiem. Literatūrzinātnieki uzskata, ka pie postmodernisma pieskaitāma Marģera Zariņa 1973. gadā sarakstītā groteskā novele "Viltus Fausts", ko esot iespējam izlasīt vairākos līmeņos, "gan kā kultūras komentāru, gan kā piedzīvojumu romānu, gan kā melodramatisku mīlas stāstu, gan kā sociālkritisku romānu, kas... nojaucis sienu starp intelektuālo un izklaides literatūru". Savukārt, daži pieskaita pie postmodernistiem gleznotāju Borisu Bērziņu, kurš "brīvi sērfojot pa laikmetiem un stiliem, savā rokrakstā pārbaudot mākslas konceptus". Arī 2015.gada LMA pasniedzējas Mednes darbs "Bez nosaukuma" tāpat noārda robežas starp stiliem un tēliem.