Pacifisms (Пацифизм, Pacifism) latīņu: pacificus, no pax un facio

- ir vārds, kas saistīts ar franču advokāta un rakstnieka Emīla Arno personību, kurš XIX gadsaimta beigās uzsācis kustību par miera uzturēšanu, un šo terminu pieņēmuši arī pārējie miera aktīvisti Vispasaules Miera Kongresā Glazgovā 1901.gadā. Pacifismam līdzīgās doktrīnas ir saistītas ar "ļaunuma nenodarīšanu" citiem, kuras tuvas Budisma un Hinduisma filozofijai, kā arī vairākām domām no agrīnās kristietības ar Kristus aicinājumu mīlēt savus ienaidniekus un pat aizlūgt par tiem, kas viņu pašu situši krustā, jo "tie neesot apzinājušies, ko dara". Modernais vārda lietojums sācies XIX gadsimtā un atdzimis pēdējos Ļeva Tolstoja darbos kā ideja par "nevardarbīgo pretošanos ļaunumam", ko pārņēmis arī izcilais cīnītājs par Indijas neatkarību Mohatma Gandijs. Arī vēlāk daudzi miera politikas atbalstītāji, šīs idejas iedvesmoti, cīnījušies par savām tiesībām (sk. Amerikas pilsoņtiesību kustību XX gadsimta 60-os gados), turklāt ar panākumiem, kas gan nākuši ilgstoša laika posma rezultātā. Pacifisms iedvesmojis arī māksliniekus, turklāt par vienu no pirmajām pārliecinoši šausminošām refleksijām par kara tēmu kļuva V. Vereščagina galvaskausu piramīda, ko viņš nosaucis par Kara apoteozi. Mūsdienu pacifismam ir dažādas izpausmes - no militārisma nolieguma teorijā līdz protestiem par konkrēto darbību, kurā iesaistās tava valsts (protesti pret Vjetnamas karu, pret PSRS karaspēka ievešanu Čehoslovākijā u.c.). Daži protestanti kategoriski noliedz pretošanos ("make love not war"), citi sacer attiecīgā satura dziesmas, veido performances, attēlo savu attieksmi gleznās. Mūsdienu pasaulē ir arī daudz tādu, kas pacifismu nicina un piedēvē tam bailīgumu un padevību, vīrišķības trūkumu.
Mūsdienu Latvijā attieksme pret pacifismu ir divējāda, jo pacifisms principā noliedz arī cīņu pret okupāciju ar ieročiem rokās. Jāpiezīmē, ka starp Ļeva Tolstoja cienītājiem bijuši vairāki latvieši un viens no tiem - dzelzceļa stacijas "Astapovo" priekšnieks Jānis Ozoliņš, bet par Tolstoja idejām un darbiem savā laikā jūsmojusi Zenta Mauriņa. Arī vēlāk starp izciliem latviešu gleznotājiem visa XX gadsimta garumā bijuši vairāki izteikti pacifisti. Tā, visa Jēkaba Grosvalda sērija, kas veltīta I pasaules karam, pauž nevis militāro garu un varonības cildināšanu, bet žēlumu un sāpi. Arī Kārļa Padega darbos ievērojamu vietu ieņēma pretkara motīvi, un 1930.-31. gadā viņš radīja traģisko sēriju "Sarkanie smiekli". Laikā, kad viņa laikabiedri savos darbos galvenokārt apdziedāja strēlnieku cīņas par neatkarīgo Latviju, Padegs savā grafikā uzsvēris kara un nāves, viņaprāt, bezjēdzīgās šausmas. Arī mūsdienu mākslinieks Ivars Poikāns pēc pārliecības ir pacifists, par ko liecina kaut vai viņa 1986. gada darba "Sprāgusi daba" nosakums (acīmredzot, Černobiļas katastrofas inspirēts), kā arī titullapa žurnālam "Daugava" ar cauršauto galvu un virsrakstu "37.gads" un pat indīgais darbs "Uz jauno krastu", kur viens otrs uzvarētājs izskatās pēc viepļa.