Piekariņš (Подвеска (украшение), pendant (piece of jewellery))

- radies no brīvi krītošā juvieliru izstrādājuma, kas tiek stiprināts pie kādas apģērba gabala daļas. Piekariņš atšķīras gan no kulona, gan medaljona, ko varēja tikai karināt kaklā. Piekariņus valkāja gan vīrieši, gan sievietes. Literatūrā slavenākie piekariņi (ar vēsturisku izcelsmi) aprakstīti Aleksandra Dimā romānā "Trīs musketieri", un tiem ir liela loma sižeta attīstībā, turklāt tos patiesi valkā gan dāma- Francijas karaliene Austrijas Anna, gan hercogs Bekingems, kuram karaliene tos uzdāvina par piemiņu. Starp citu, augšminētie dimanta piekariņi piestiprināti pie bantes ar zīda lentēm un atgādina tos, kas attēloti Austrijas Annas radinieces un brāļa (Spānijas karaļa) sievas portretā. Bija arī citi slavenie piekariņi - tie, kas papildināja citas Francijas karalienes, nelaimīgās Marijas Antuanetes, briljanta kaklarotu, ko pati karaliene tā arī nekad nav valkājusi. Arī šī kaklarota ar visiem piekariņiem iekļuvusi gan daiļliteratūrā, gan filmās.
Arī senlatvieši labprāt dekorēja savu tērpu ar piekariņiem, kuri galvenokārt tika veidoti no mūsu krāšņākā un pietiekami izplatītā dzintara, kā tas redzams rekonstruētajā bebru mednieka (drīzāk mednieces) tērpā. Mūsdienu Latvijā vērojama milzīga piekariņu dažādība - no visai vienkāršiem un zināmā mērā pat praktiskiem atslēgu piekariņiem (to veidu gan ir vairāki simti) līdz piekariņiem, kas kalpo kā piederības zīme fanātu grupai, konfesijai, pat seksuālajai orientācijai, piekariņiem -amuletiem un dārglietām. Starp piekariņiem joprojām saglabā vietu arī tradicionālie, dzintara medaljoniem līdzīgie. Tāpat ļoti izplatīti piekariņi ar iniciāļiem no kāda dārgmetāla, vai tādi, kas veidoti kā valkātāja Zodiaka zīme.