Parūka (парик, wig, periwig, peruke) franču: perruque

- dabiskie vai mākslīgie mati, kas imitē galvā uzliekamu frizūru. Modes vēsturē parūkas radušās gandrīz reizē ar civilizāciju, turklāt saglabājušās dokumentētas un tēlainas liecības par parūku izmantošanu. Parūka izsenis tika uzskatīta par varas atribūtu, jo pirmie parūku attēli attiecas uz Senās Ēģiptes III dinastijas beigām, tātad, tas bija apmēram pirms 2,5 gadu tūkstošiem p.m.ē. Senajā Ēģiptē parūkas valkāja uz gludi skūtajām galvām, jo pašu mati tika upurēti dieviem. Vēlāk arī romieši aizrāvušies ar parūkām, turklāt matronas deva priekšroku gaišajām parūkām, kuras darināja no ziemeļu "barbaru" - verdzeņu matiem. Tieši praktiskie romieši sāka lietot parūkas plikgalvības maskēšanai. Kristīgā baznīca ilgstoši uzskatīja parūkas par netikuma simbolu, bet situācija krasi mainījās XVI gadsimta otrajā pusē, kad Anglijas karaliene Elizabete I sāka valkāt parūkas (turklāt dažādās krāsās tuvu saviem dabiskajiem rudajiem matiem), maskējot sirmumu un novecošanu. Arī viņas slavenā sānsence Marija Stjuarte nēsāja parūku, kura, ja var ticēt vēsturniekiem, nokrita no tikko nocirstās galvas, atsedzot tās apcirpto sirmumu. Parūku mode īpaši izplatījās Ludviķa XIV galmā, turklāt tur bijuši vairāki iemesli - gan nepieciešamība izskatīties augumā lielākam (jo parūkas kļuva varen augstas), gan arī tā pati varenības izpausme. Parūkas sāka arī pūderēt, turklāt šo procedūru labprāt aprakstīja hroniku autori, kad parūkas valkātājs nogāja cauri pūderētāju ierindai. Pūderētās parūkas palika modē līdz pat Franču revolūcijai, atteikšanās no tām pati par sevi nozīmēja piederību brīvdomātājiem, kaut pats Robespjērs ilgstoši palika parūkai uzticīgs.
Parūkas Latvijas teritorijā parādās reizē ar Kurzemes hercogisti, tās galminiekiem un amatpersonām, turklāt parūkas valkāja pat augstmaņu bērni, par ko liecina pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona galma mākslinieka Barizjena galminieku ģimenes portrets. Mūsdienu Latvijā parūkas ir mākslinieku privilēģija, noteiktas krāsas mākslīgās parūkas izmanto dažādu pasākumu dalībnieku (biežāk dalībnieču) komandas. Bez šaubām, parūkas joprojām domātas arī draudošās plikgalvainības noslēpšanai. Interesants ir kas cits - mūsdienās populārās "dredas", kad tiek izmantota cilvēka matu un dažādu citu materiālu kombinācija, sasaucas ar Seno Ēģipti, kur parūku izgatavošanai izmantoja cilvēka matus, kas bija savīti ar dateļpalmas šķiedrām.