Petroglifi (петроглифы, petroglyph) no grieķu πέτρος

- ir piktogrammas (zīmējumi) vai rakstiskie attēli, kas veidoti, izgrebjot vai citādi apstrādājot (skrāpējot, izdurot caurumus, slīpējot) klinšu, laukakmeņu vai cieto atklāto iežu virsmas. Tie saglabājušies kopš Paleolīta līdz pat Viduslaikiem, bet par petroglīfiem uzskata tikai tos, kuros nav saskatāma izstrādāta zīmju sistēma. Petoglīfi atrodami gam klinšu alās, gan uz speciāli novietotiem milzu akmeņiem, tie nav koncentrēti, bet sastopami ļoti daudzās vietās - gan Karēlijā un Kazahstānā, gan Francijas, Vācijas, Anglijas un Spānijas alās un pat Sibīrijā. Pārsvarā tajos ir izkalti dzīvnieki, turklāt daži jau tagad izmiruši.
Pirmos senos klinšu zīmējumus Latvijā 1973. gadā atklāja arheologs J. Urtāns vienā no lībiešu upuralām, bet vēlākajos gadu desmitos jau esot apzinātas vairākas šādas vietas, pārsvarā Vidzemes rietumu daļā. Vai tie ir - vai nav - pietiekami īsteni petroglifi, domas dalās, tomēr šīs atrastās (visbiežāk ieskrāpētās) zīmes, esot "intriģējoši kultūras pieminekļi", kaut gan grūti pateikt, kurā laikā tie ir izskrāpēti. Arī Brīvdabas muzejā esošais vilka dziļais reljefs ar iegrebtu krustu, visticamākais, ir īstajam petroglifam daudz par jaunu. Atrastie petroglifi tiek iekļauti Latvijas arheoloģijas pieminekļu datu bāzē.