Pilsētas privilēģija (Статус города, town privilege, city rights) latīņu: privilegium

- tas ir likums, kas attiecas uz viduslaiku pilsētas izņēmuma tiesībām, tādām tiesībām, kuras apraksta pilsētas pašas un tās iedzīvotāju priekšrocības. Privilēģijas vai statūti parādījās Eiropā pēc X gasdimta, kad pilsētas sāka juridiski atdalīties no apkārtējās teritorijas galvenokārt pateicotis toreizējā valdnieka (monarha) formulētiem likumiem un pilsētnieku priekšrocībām (salīdzinoši ar citiem iedzīvotājiem, tai skaitā zemniekiem). Izplatītākās privilēģijas vai Pilsētu tiesības tika attiecinātas uz tirdzniecību (tiesības organizēt tirgus un gadatirgus, uzglabāt preces), kā arī uz tirgoņu un amatnieku ģilžu (cunfšu) organizāciju. Dažas no privilēģijām tika piešķirtas uz visiem laikiem (tiesības apdzīvotai vietai saukties par pilsētu un baudīt Pilsētas tiesības), citas, tādas, kā zināma pašpārvalde, piedalīšanās lantāgos un dažādas nodokļu atlaides varēja tikt piešķirtas uz laiku. Vairākās pilsētās valdnieks varēja šīs tiesības pielāgot savām interesēm, piemērām, atkarībā no politiskā stāvokļa pilsēta drīkstēja nodarboties ar vietējo tirdzniecību, bet tirgoties ar citām valstīm nedrīkstēja.
Rīgas pilsētas tiesības tika veidotas pēc vācu feodālo pilsētu privilēģiju (statūtu) paraugiem. Sākotnēji, 1255.gadā, tās veidoja pēc Gotlandes salas Visbijas pilsētas parauga, bet nedaudz vēlāk, tai pašā XIII gadsimtā, Rīga pārņēma Hamburgas pilsētas statūtus, kurus vairākkārt grozīja un papildināja. Statūtos ietilpa noteikumi par pilsētas varas orgānu (rāti), tiesnešiem, īpašuma tiesībām, krimināltiesībām, tirdzniecības normām u.c. Šie statūti pastāvēja līdz par XVII gs. pēdējam ceturksnim, bet Reformācijas gaitā 1525. gadā tika papildinātas ar Ticības Brīvības privilēģiju. Rīgas pilsētas tiesības apstiprināja arī nākamais Baltijas iekarotājs Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs. Vitrāžā redzams, ka Rīgas maģistrāta pārstāvjiem, kuri sveic valdnieku, vienam rokā ir pilsētas atslēgas, bet otram - statūtu grāmata.