Peredvižņiki (Передви́жники, Peredvizhniki, the Wanderers)

- Krievijas gleznotāju grupa, kas izveidojās XIX gadsimta otrajā pusē, un kurā apvienojās reālisma virziena atbalstītāji, kam nepatika Mākslas akadēmijas konservatīvo pasniedzēju aizraušanās ar antīkajiem sižetiem ar norobežošanos no reālās dzīves un tās problēmām. Viss sākās 1863.gadā, kad 14 Mākslas Akadēmijas studenti demonstratīvi izstājās no augstskolas, protestējot pret dalījumu "augstajā" un "zemajā, sadzīves žanra" mākslā. Mākslinieku formālo apvienošanos saista ar Pārvietojamās (ceļojošās) mākslas izstādi 1870. Peredvižņiku izstādes (kopsummā 48), tika izrādītas ne tikai St.Pēteburgā un Maskavā, bet arī virknē citu Krievijas impērijas pilsētu, cenšoties "iepazīstināt provinces iedzīvotājus ar krievu mākslas sasniegumiem". Zināmā mērā var uzskatīt, ka viņu darbība gan saskanēja ar žanra glezniecības prasībām, gan ar izmaiņām Krievijas impērijas sabiedrības dzīvē pēc zemnieku brīvlaišanas.
Pirmo peredvižņiku skaitā ietilpa Kārlis Hūns, kura gleznošanas maniere pilnīgi atbilda sadzīves žanra prasībām Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Jau vēlāk viena no peredzižņiku izstādēm bija notikusi arī Rīgā, un šīs kustības ietekmi uz Latvijas mākslu atzina gan Romāns Suta, gan daži avangarda mākslinieki. Bet viens bijušais "peredvižņiks", mākslinieks Bogdanovs-Beļskis, kura darbi ir pārstāvēti LNMM kolekcijās, būdams Pēteburgas Mākslas akadēmijas īstenais loceklis, pēc emigrācijas no Padomju Krievijas ar Vilhelma Purvīša atbalstu 1921.gada decembrī sarīkoja personālizstādi Mākslas muzejā. Viņš, dzīvodams Latvijā, turpināja gleznot lauku ainavas, zemnieku bērnu portretus. Vistuvākā viņam šķitusi Latgale, atgādinot par dzimto Smoļenskas zemi. No 1922. līdz 1940. gadam Latvijā tika rīkotas 7 Nikolaja Bogdanova-Beļska mākslas darbu izstādes. Vairāk kā 20 viņa darbi atrodas LNMM fondos, bet pats mākslinieks 1936. gadā ticis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.