Pieta vai Kristus apraudāšana (Оплакивание Христа, The Lamentation of Christ)

- izplatīts reliģisks sižets kristīgajā mākslā, galvenokārt, periodā starp Augstajiem Viduslaikiem līdz baroka laikmetam. Pēc Kristus nāves krustā, viņa ķermenis tika no tā noņemts, un Pestītāja sekotāji un radi skuma pie tā ķermeņa. Šo sižetu attēlojusi virkne mākslinieku gan gleznās, gan skulptūrās. Sižets deva iespēju attēlot cilvēku izmisumu un nožēlas ne tikai vaibstos, bet arī pozā. Dažkārt apraudāšana tika iekļauta Kristus dzīves attēlošanā. Gadījumā, kad Apraudāšanā tika attēlota Dievmāte, apkampusi Kristus ķermeni, šos darbus sauca par Pietu. Slavenākā no statujām ir Mikelanželo marmora skulptūra Svētā Pētera katedrālē Romā. Apraudāšana kā tāda (ko sākuši īpaši iztirzāt ap XI gadsimtu, piešķīrusi īpašu vietu Kristus mātei, kura vai nu satver no krusta noņemto ķermeni, vai sastingst, kamēr Jāzeps un pārējie satver nelaiķi. Apmērām tādā stilā Apraudāšanu atveidojis slavenais itāļu Agrīnās Renesanses gleznotājs Džoto savās freskās. Savukārt, Rafaeka slava sākās ar viņa "Kristus apraudāšanas" versiju, ko pirmais no mākslas vēsturniekiem Vazāri uzskata par Mikelanželo Pietai līdzvērtīgu glezniecībā.
Latvijā, kā katrā Eiropas valstī, kura piedzīvojusi skarbo Reformāciju, senie Kristus ciešanu gleznojumi nav saglabājušies - it īpaši Rīgā, kur vairāku gadsimtu laikā bija tikai luterāņu baznīcas, un tās, kā zināms, savos interjeros iztiek bez gleznām. Tālab Apraudāšanas autori pārsvarā nav zināmi, bet savā gleznošanas manierē tie cenšas ievērot senos kanonus pietiekami reālistiskā manierē.