Pilskalns (городище, castle mound)

- sena nocietināta dzīvesvieta, ko ierīkoja norobežotos pacēlumos. Šāda veida apmetne it kā raudzījās uz apkārtni no augšas, to bija vieglāk aizstāvēt, it īpaši pirms šaujamieroču parādīšanās. Pilskalna centrālo laukumu ietvēra, tāpat kā vēlākās viduslaiku pilis, aizsargsiena, vaļņi un grāvji. Senatnē tā bija novada centrālā vieta, kam bija arī ekonomiska un kultūras centra nozīme Ziemeļaustrumeiropā, būtībā pilskalns apauga ar pilsētu. Īpaši vēlami bija tādi dabiskie pilskalni, kuri atradās uz nelielām klintīm, kā, piemēram, Bergamo Ziemeļitālijā.
Latvijā konstatēti apmēram 470 pilskalni, no kuriem 79 ir veikti arheoloģiskie izrakumi, un to atradnes saistītas ar pirmskrustnešu laikiem. Pirmais starp izpētītajiem pilskalniem bija Tērvetes pilskalns, kur vēlāk, iespējams, atradās zemgaļu virsaišu pils, kura tika norobežota ar augstu baļķu sētu, jo mūrēšanu senie zemgaļi vēl nepazina. Vēlāk virkni šo pilskalnu sāka izmantot krustneši, būvējot ordeņa un bīskapu pilis, kur paša kalna aizsargfunkciju nozīmi palielināja ar zemes vaļņiem, bastioniem un aizsargsienām. Arī Bauskas pils ansamblis (bijusī Livonijas ordeņa pils, celta XV gadsimtā, atjaunota XX gadsimta beigās - XXI gadsimta sākumā) izvietota uz kalna. Savukārt, par vienu no vizuāli skaistākajiem Kurzemes pilskalniem tiek uzskatīts Mežītes pilskalns.