Poliptihs, virotne (полиптих, polyptich painting)

- daudzpaneļu (altār) glezna, kuras daļu saturs ir vienots caur galveno tēlu; tāpat šis princips ievērots japāņu mākslā un Viduslaiku manuskriptu noformēšanā; sīkās gleznas (spārni) koncentrējas ap centrālo, daļas iespējams aizklāt ar aizvirtņiem. Tradīcija veidot altārus kā poliptihus sakrita ar laiku, kad draudzes locekļu vairākums bija analfabēts, tukrlāt lūgšana notika tautai nesaprotamajā latīņu valodā; secīgi, sižetus bija vēlams attēlot vizuāli. XIX gadsimtā, kad atdzima interese par pirmsrenesanses mākslu, poliptiha principu sāka izmantot laicīgo attēlu veidošanai, piemēram, pasaku ilustrēšanai.
Latviešu gleznotāji poliptiha principu izmanto, atveidojot tematiskās sērijas vai ciklus -gan XX gadsimta sākuma modernisti un ekspresionisti, gan 30.to gadu avangardisti, gan viens no rezamākajiem Latvijas mākslas XX gadsimta otrās puses pārstāvjiem Boriss Bērziņš. Poliptihu princips ir vienlaikus gan sens, gan mūsdienīgs, tā ir prezentācija, kas skatāma gan pa atsevišķiem elementiem, gan kopumā - kā tas ir Ilmāra Blumberga "Teogonijā".