Renesanse (tēlotajā mākslā) (Искусство Возрождения, Renaissance (art)) no franču: Renaissance atdzimšana

- periods Eiropas kultūras attīstībā (14.-16. gadsimts) vai arī mākslas stils, kuram raksturīga dziļa interese par cilvēka personību un celtnes atbilstību humānajiem konstruēšanas principiem. Tas ir arī domāšanas stils, kas ietekmē filozofiju, literatūru, mūziku un zinātni. Šis stils rod savus pamatus antīkajā mākslā un, sācies Itālijā, pakāpeniski izplatās uz Eiropas ziemeļiem, nesdams līdz Humānisma filozofiju. Renesanses ideāls – vispusīgi attīstīts, izglītots cilvēks ar dzīvu interesi par reālo pasauli, nevis askēts, kas domā tikai par aizkapa dzīvi. Tēlotājmākslā izmanto perspektīvu, seju gleznojumā jūtams reālisms. Pastāv Renesanses periodizācija atbilstoši gadsimtiem. Par Dižrenesansi (kad darbojušies tā saucamie Renesanses dižgari – Leonardo, Mikelanželo, Rafaels, Dīrers) sauc XVI gadsimta pirmos 30 gadus. Glezniecībā Renesanse pievēršas psiholoģiskiem portretiem un antīkajiem sižetiem, turklāt par portretējamajiem izvēlas nevis tikai valdniekus un augstmaņus, bet arī zinātniekus un humānistus. Renesanses māksla iezīmēja Eiropas pāreju no Viduslaikiem uz Jauno laiku periodu.
Gan gleznās, gan skulptūrā Renesanses mākslinieki sāk drosmīgi attēlot kailfigūras, veidojot slavenās statujas, arī pārsvarā par antīkiem un arī par Bībeles sižetiem. Paralēli sāk attīstīties laicīgā māksla, kuru sponsorē izglītotie valdnieki, dibinot pirmās Mākslas akadēmijas. Izcilākie starp gleznotājiem un tēlniekiem no amatniekiem kļūst par valdniekiem pietuvinātiem cilvēkiem un sāk baudīt augstāko šķiru cieņu. Parādās pirmās mākslai un māksliniekiem veltītās grāmatas. Latvijā īstenu Renesanses tēlotājas mākslas paraugu nav, visai nosacīti tiem iespējams pieskaitīt t.s. Nikolaja Ekkes epitāfiju uz Konventa ēkas Vecrīgā.