Reformācija (Реформация, Reformation)

- reliģiska un sabiedriska kustība Eiropā 16. gs., kas iestājās par pārmaiņām reliģiskajā dzīvē. Tās sākums saistās ar Mārtiņa Lutera 1517. gada tēzēm. Kustības mērķis bija reformēt katoļu baznīcu Eiropā. Tās rezultātā notika baznīcas šķelšanās un izveidojās vairākas Rietumu kristietības konfesijas, tai skaitā luterānisms un virkne citu. Reformācijas piekritējus dažādās valstīs sauca atšķirīgi - par Kalvīnistiem, hugenotiem, luterāņieem u.c. 95 tēzes, vērstas pret indulgenču tirdzniecību, augustīniešu mūks Luters pienagloja pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm. Reformas piekritēji uzskatīja, ka katrs ir tiesīgs lasīt un izprast Bībeli, cilvēkam nav nepieciešamības pēc svētbildēm un mūku ordeņiem, ka baznīcai nav nepieciešami laicīgie īpašumi un hierarhija, ka jābūt dalījumam - pār sabiedrību valda laicīgā vara, pār garīgo - tikai Dievs bez kaut kādiem vietniekiem (pāvesta), turklāt pašas draudzes vēlēts mācītājs dievkalpojumus notur draudzes locekļu dzimtajā valodā. Reformācija izsauca spēju pretdarbību katoļu pasaulē, ko sauc par kontrreformāciju. Kā reformācijas blakus produkts ir uzskatāma Jezuītu ordeņa nodibināšana, kurš ne tikai aktīvi sludināja katoļticību, bet arī dibināja skolas, resp. veicināja vienkāršās tautas izglītošanu. No pilsoniskā viedokļa Reformācija atbilda sabiedrības prasībai pēc vienkāršākas un lietišķākās baznīcas, par ko arī mūsdienās liecina visāda veida reformēto baznīcu pārsvars ASV sabiedrībā. Arī vārdu "reformators" sākotnēji saistīja ar šo kustību apzīmējot ar to Reformācijas piekritēju vai veicēju, Lutera ideju atbalstītāju. Vēlāk par reformatoriem sauca personas (valsts vīrus, māksliniekus, dzejniekus u.c.), kuri izvēlas jaunus ceļus mākslā vai sabiedrības dzīvē (valdnieki - reformatori).
Jau XV gadsimta Rīgā ieplūda Jana Husa (čehu izcelsmes filozofa) idejas, bet vēlāk te kļuva populāri arī Roterdamas Erasma darbi. Par pirmajiem sludinātājiem Livonijā kļuva Johanns Brīsmans un Andreass Knopke, pirmais apbedīts Kēnigsbergā, otrs- Rīgā. Abi bija teologi, kuri izprata Reformācijas ideju būtību. Reformācija Livonijā, tāpat kā Vācijas zemēs, sākās lielajās pilsētās, jo te bija vairāk izglītoto ļaužu, kuri jau pazina humānisma idejas. Reformācijas rezultātā 1554. gadā Livonijas landtāgs atļāva ticības brīvību, no daudzām pilsētām katoļi tika padzīti, baznīcas un īpašumi konfiscēti, krietna daļa baznīcās esošo mākslas darbu un kulta priekšmetu gāja bojā, lielākajās Livonijas pilsētās uz laiku aizliedza dievkalpojumus. Jāpiezīmē, ka pašu vietējo iedzīvotāju iesaistīšana Reformācijā tolaik bija minimāla, un turpmākā pāreja luterticībā latviešu dzīvesveidu un ticību ietekmēja visai maz.