Relikvija (реликвия, relic) latīņu: reliquiae (atliekas)

- reliģiskajā izpratnē tā var būt vai nu kāda svētā (vai citādi godātās personas) ķermeņa daļa, kas tiek uzglabāta speciālā šķirstiņā; vai arī ar tā gaitām saistīts objekts (piem. naglas no Kristus krusta). Būtībā tas ir objekts, kas domāts ilgstošajai pielūgšanai, tveramai piemiņas uzturēšanai. Relikvijas kopš senatnes veido vairāku reliģisko kultu (kristietības, budisma, hinduisma), kā arī seno ticējumu, ievērojamo sastāvdaļu. Latīņu vārds, kas domāts relikvijas apzīmēšanai, vienlaikus apzīmēja arī lādīti (šķirstiņu, trauku) pašas relikvijas uzglabāšanai. Jau Senajā Grieķijā pilsēta vai svētnīca varēja paziņot, ka tās teritorijā atrodamas kāda godināmā varoņa relikvijas, kas turpmāk veicināja šī varoņa kulta izkopšanu. Savukārt, Viduslaikos baznīcas un klosteri, kuros atradās slavenās relikvijas, kļuva par svētceļotāju centriem, un šī tradīcija saglabājusies līdz pat mūsdienām, kad par relikvijām pat tiek uzņemtas filmas, bet to atvešana uz kādu citu valsti var pārvērsties par masveidīgu pasākumu ar izteiktiem pagānisma elementiem, kā, piemēram, "Dievmātes jostas" vizīte Maskavā, kas pulcināja vairākus miljonus apmeklētāju, jo it kā nesusi neaprakstāmu svētību aplūkot gribošajiem.
Latvijā relikvijas jēdzienam ir iespējami vairāki skaidrojumi, no kuriem tāpat iespējams izdalīt vispārējo (reliģisko, kultūras mantojumam piederīgo) un arī privāto, ģimenisko.