Rokoko (рококо, rococo) franču: rocaille (kalna atlūza)

- dekoratīvs mākslas stils, ko uzskata par vēlīno baroku, bet Francijā sauc arī par rokaju (no vārda gliemežnīca), turklāt rokoko ornamentos patiesi bieži tiek atkārtots gliemežnīcas motīvs. Stils attīstījies XVIII gadsimta sākumā Parīzē un zināmā mērā tika uzskatīts par reakciju uz baroka pārlieko greznību, simetrijas prasībām un kanoniem. Rokoko ietekmēja praktiski visas kultūras jomas, ieskaitot glezniecību, skulptūru, interjera noformējumu, dekoratīvo mākslu un teātra dekorāciju veidošanu, literatūru, teātri un pat mūziku. Stilam raksturīgs vieglums, smalki un graciozi ornamenti. Rokoko stils saistās ar Apgaismību un saloniem, kā arī ar galma teātriem, tas ir ļoti graciozs, pat izsmalcināts un glezniecībā devis priekšroku gaišām krāsām. Franču glezniecībā ar rokoko stilu saistīti mākslinieku Vato un Fragonāra darbi, kā arī pastorāles, bet mūzikā - Mocarta sacerējumu vieglums un izsmalcinātība. Baroks interjerā izpaužas kā koptēls, kurā ietilpst gan elegantās mēbeles un kamīni, nelielas dekotatīvās skulptūras, spoguļi ornamentālos rāmjos, greznas un izsmalcinātas lustras, sudraboti vai zeltīti reljefa griesti un smalks sienu gleznojums.
Rokoko stilā veidotie XVIII gs. baroka pils interjeri, kuros ietilpst gan plafoni, gan porcelāna "kabineti", gan smalkie krēsli, trauki, spoguļi filigrānajos rāmjos, miniatūras un lakotie sekretāri patlaban ir aplūkojami Rundāles pilī, kur notiek šo krāšņo un acīm tīkamo sadzīves un mākslas priekšmetu pakāpeniska restaurācija. Tāpat muzejā "Rīgas birža" Rietumu mākslas kolekcijā ir vairāki rokoko stila paraugi (svešturi, greznumlietas, dažas neliela izmēra XVIII gadsimta gleznas).