Rūnu raksti, rakstība (руническое письмо, runes) seno norvēģu: run

- stilizētais alfabēta paveids, ko izmantoja Romas impērijā apmetušās ģermāņu ciltis, un no kura vēlāk izveidojās skandināvu rūnas. Komplekss apzīmējums dažādās kultūrās lietotiem alfabētiem. Rūnu rakstiem piemītot arī maģiskā nozīme. Agrākie rūnu pieraksti parādījās ap 150.g, bet, neskatoties uz kristianizāciju un latīņu alfabēta izplatīšanos, turpināja pastāvēt Centrālajā un Ziemeļeiropā līdz pat XI gadsimtam. Mūsdienu Zviedrijā rūnas tiek izmantotas dekoratīvajos nolūkos speciālajā Rūnu kalendārā.
Baltu ciltis šos rakstus sāka iepazīt 7.-8. gadsimtā p.m.ē., kad kurši padzina vikingus no Kursas. Pēc Skandināvijas un Baltijas kristīšanas rūnu raksti kādu laiku sadzīvoja ar latīņu alfabētu, bet kaut ko līdzīgu rūnām senlatvieši izmantoja ornamenta vietā vai arī kā īpašuma zīmes (zvejnieku pludiņš no Rīgas vēstures muzeja). Mērvalas rūnu akmens, kas uzstādīts pēc 1000. gada m.ē. par godu vikingam Svenam ir viens no vecākajiem rakstu avotiem, kur pieminēta Latvijas teritorija (Kolkas rags - Tumisnis) un Zemgale - Simkala.