Sargtornis (башня сторожевая, guard tower)

- galvenokārt kalpoja militārajiem mērķiem jebkurā nocietinātajā pilsētā, sākot ar romiešu apmetnēm un sekojošo nocietinājumu izbūvi. Tika izvietoti nocietinājuma stūros, lai doti iespēju labāk saskatīt ienaidnieka tuvošanos, kā arī viduslaiku pilsētu vārtu tuvumā- tai pašā nolūkā. Viduslaiku pilsētu - cietokšņu neiztrūkstošā kopskata daļa gan tēlotajā mākslā, gan literatūrā. Arī simboliska alegorija. Mūsdienās sargtorņus parasti novieto cietumos gar ārējo sienu, kā arī svarīgu aizsargājamo objektu tuvumā. Viens no slavenākajiem viduslaiku sargtorņiem ir Londonas Tauera. Dažkārt sargtornis atradies arī individuāli, uz kādas klints ar lielāku apskates iespēju.
Sarkanais sardzes tornis- senākā Rīgas fortifikācijas būve, kas esot bijusi Pārdaugavā, Torņakalnā, Mārupītes labajā krastā, pie tās senās ietekas Daugavā pretim Bieķēnsalai. Piecus stāvus augsto sarkano ķieģeļu celtni izmantoja sardzes dienestam un novērošanai. Dokumentos būve pirmo reizi minēta 1483. gadā. XVII gs. sākumā blakus tornim zviedri uzcēla t.s. Kobronskansti un torni, kas savu militāro nozīmi bija zaudējis, 1642. gadā nojauca. Ziņas par šo torni saglabājušās tikai senajos zīmējumos, bet tas devis vārdu pašreizējai Rīgas priekšpilsētai- Torņakalnam. Par sargtorni uzskatāms arī vienīgais saglabājies Vecrīgas mūru tornis- Pulvertornis, kurš uzcelts pilsētas aizsardzībai XIII gadsimtā, pārbūvēts XV gadsimtā, piemērojoties šaujamieročiem. 1621. gadā tas cietis kara darbības rezultātā, pēc tam atjaunots. Tornis nosedza ieeju pilsētā pa Smilšu ceļu, tāpēc to sauca par Smilšu torni. Nosaukumu "Pulvertornis" tornis ieguva 17. gadsimtā, kad tajā sāka uzglabāt šaujamo pulveri. Vairākkārt pārbūvēts pēc Ziemeļu kara, kad tas zaudējis militāro nozīmi. Pēc I Pasaules kara tornī iekārtots Kara muzejs.