Stūrakmens, stūra mūrējumi (краеугольный камень, quoin)

- būvbloki, kuri ne tikai nodrošina ārsienu (un iekšējo sienu) stūru izturību un stiprību, bet arī vienlaikus piešķir akmens celtnēm iezīmes, kas rada monumentālāku iespaidu un uzlabo ēkas māksliniecisko noformējumu, izceļot stūra formu. Parasti bloku stūrakmeņiem izmanto cietus un izturīgus celtniecības materiālus - granītu, dolomītu, pat vienkāršākas marmora šķirnes. Stūrakmeņus izmanto gan akmens celtnēs, gan mūra ēkās. Mūrētajās ēkās stūrakmeņu bloki mēdz pat izcelties no sienas virsmas. Ēkas kopiespaidu pastiprina stūrakmeņu kārtošana - gareniskā un vertikālā, kā tas ir vairākās Renesanses un baroka tipa celtnēs, kā arī vēlāk būvētajās historicisma un eklektikas celtnēs. Ja bloki tiek izmantoti dekorēšanai nevis izturības paaugstināšanai (ārējā apdare), tos var izgatavot no visdažādākiem celtniecības materiāliem - sākot ar betonu un līdz pat kokam un apmetumam. Vārdu "stūrakmens" izmanto arī pārnestā nozīmē - kā pasākuma uzsākšanas apzīmēšanu, kā arī izceļot kādas personas ieguldījumu jaunas nozares (mākslas stila, virziena) iedibināšanā. Stūrakmenī var iemūrēt vēstījumu nākamajām paaudzēm, šo funkciju deleģē valstsvīriem vai kādām citām slavenībām.
Latviejā strādājošie arhitekti labprāt izmantojuši stūrakmeņu kombinēšanas iespējas, pārsvarā nacionālā romantisma celtnēs, turklāt, mūrējot ēkas pārsvarā no ķieģeļiem, kā stūrakmeņus izmantoja granītu vai pelēko šūnakmeni. Nacionālā romantisma spilgtākais arhitekts Eižens Laube labprāt izmantoja šo paņēmienu apmestās ārsienas paspilgtināšanai, bet V.Bokslafs ar baltiem sūrakmeņiem izcēlis arī ēkas rizalītus. Senākie stūrakmeņi, iespējams, pēc XIX beigu restaurācijas redzami Rīgas Doma XIII gadsimta apsīdas daļā. Savukārt, ASV saglabājies stūrakmens (tiešā nozīmē) ar ciparu 1906 - kā piemiņa no pirmās Latviešu kolonijas Mārtiņa Lutera draudzes baznīcas Viskonsinas štatā.