Sargeņģelis (Ангел-хранитель, Guardian Angel)

- eņģelis, kura funkcija ir kādas personas, cilvēku grupas vai pat valsts un tautas, īpaša aizsardzība; šīs funkcijas kristietībā dažkārt pilda svētais aizbildnis. Ticība sargeņģelim novērojama jau antīkajā pasaulē (pagānu vidū), bet uzskati par zināmu eņģeļu hierarhiju sākuši veidoties kriestietībā V gadsimtā pateicoties neoplatoniķa Pseido Dionīsija ar iesauku Areopaģīts rakstiem. Teoloģijā par eņģeļiem un gariem - aizbildņiem tiek spriests kopš IV gadsimta, bet gan Rietumu, gan Austrumu baznīcas vienojas par to, ka sargeņģelis atrodas cilvēka tuvumā gadījumā, ja tas saglabā mīlestību pret Dievu un īstenu ticību. Sargeņģeļa uzdevums ir sava aizbildamā dvēseles glābšana un arī miesas sargāšana. Sargeņģelis lūdzot Dievu par sev uzticēto dvēseli un pēc nāves nogādājot to Mūžībā. Sargeņģeļus mīl attēlot mākslinieki un apdziedāt dzejnieki, mākslas jomā kristietības eņģelis aizvietojis senatnes Mūzu (kaut vai filmā "Eņģelis pie mana rakstāmgalda"). Arī mūsdienu literatūrā atrodama vieta sargeņģeļiem. Tā, franču rakstnieks Bernārs Verbērs savā fantastiskajā romānā "Eņģeļu impērija" piedāvā visai oriģinālu variantu - cilvēks, kas nodzīvojis vērtīgu un pašaizliedzības pilnu dzīvi, pēc nāves pats spējīgs kļūtu par triju (nevis viena) jaundzimušo sargeņģeli. Turklāt viņš gan ne jau rūpējas par aizbildināmā morāli, bet netieši cenšas to nedaudz pasargāt.
Mūsdienu Latvijā sargeņģeļus svētbildēs izdodas sameklēt un nofotografēt pārsvarā katoļu baznīcās, bet virkne sargeņģelim veltīto dzejoļu tiek publicēta garīgajos saitos. Ir arī aforismi par sargeņģeļiem. Dažas pašmāju dzejnieku rindiņas pauž mūsdienu latvieša uzskatus par to, ka eņģelis var būt arī reāls: "Uz debesīm skatu raidām, baltiem spārniem Dieva sageņģeli gaidām. Bet eņģelis dzīvo starp mums, jo Tēvs jau pirms gadiem iedevis mums". Ir arī brīnumjauka doma saitā Madona.lv "Mēs katrs pats esam kādam sargeņģelis."