Sarkano ķieģeļu arhitektūra (краснокирпичная архитектура, red brick home, tudor revival) - ir celtniecības stils, kuram pamati likti tā saucamajā Tjūdoru arhitektūrā XVI gadsimtā, kad celtniecībā sāka plaši pielietotot sarkano un balto ķieģeļu kombināciju. Šī stila paveids bija izplatīts arī valstīs, kurām bija tirdzniecības un kultūras sakari ar tā laika Angliju- Flandrijā un Ziemeļfrancijā, kur joprojām saglabājušās XVI-XVIII gadsimta celtnes ar attiecīgo sarkano un balto ķieģeļu kombināciju. Stils piedzīvoja atdzimšanu XIX gadsimta beigās, Anglijā un citur Eiropā, liekot uzsvaru uz vienkāršākiem un lauku dzīvei piemērotiem aspektiem, kas bija lietojami īpaši lauku un pilsētas nomaļu turīgo īpašnieku kotedžu būvniecībai, kā arī ceļot dzīvojamās mājas ar nedaudz, ne vairāk kā trim stāviem. Latvijas un Rīgas arhitektūrā ar sarkano ķieģeļu stilu īpaši aizrāvies ilgstošais (1879.-1915.) pilsētas galvenais arhitekts R.G.Šmēlings, turklāt viņa darbība īpaši jūtama arī Daugavpilī. Rīgā viņš būvējis gan virkni sarkanbalto skolu, gan 2.pilsētas slimnīcas (tagadējās P.Stradiņa) veco korpusu, gan Āgenskalna tirgu, gan Ugunsdzēsēju depo. 2. attēla mājas pagrabā Vecrīgā XIX gadsimta 70-tajos gados atradās tipogrāfija, kurā strādāja latviešu literatūras klasiķis Rūdolfs Blaumanis. 1. attēlā - flāmu sarkano ķieģeļu dzīvojamā māja Lillē, Ziemeļfrancija. |