Sakrālā arhitektūra (культовая архитектура, sacred architecture)

- kristīgajā pasaulē uz to attiecas baznīcas, klosteri, zvanu torņi, patversmes (konventi), kā arī visu augšminēto celtņu dažādas kombinācijas, ieskaitot garīgās skolas, seminārus un akadēmijas - kristietībā. Visumā var uzskatīt, ka tieši no antīkās pasaules tempļiem, kuri pārsvarā bija veltīti dieviem un dievībām, izaugusi visa vēlākā arhitektūras māksla, tās paraugi, orderi un kārtojums. Svētvietas un svētnīcas - sākot ar Senās Ēģiptes Tempļu ieleju līdz pat joprojām nepabeigtajai Svētās Ģimenes baznīcai Barselonā - ir vienas no visiespaidīgākajām un mākslas ziņā vērtīgākajām cilvēces radītām monumentālajām celtnēm. Musulmaņu pasaulē uz garīgo arhitektūru attiecina daudzveidīgās mošejas, minaretus, medreses; jūdaismā tās ir sinagogas un hederi, budismā - tempļi un klosteri. Līdz pēdējam laikam sakrālajai arhitektūrai bija raksturīga pieķeršanās diezgan konservatīvām formām atbilstoši valdošajam stilam, ko pati baznīca arī akceptēja. Tomēr sākot ar XX gadsimta otro pusi arī sakrālā arhitektūra sāka iecietīgāk izmantot modernās formas un materiālus.
Latvijā senākie saglabājušies arhitektūras pieminekļi attiecināmi tieši uz sakrālajām celtnēm - akmens un mūra baznīcām, sākot ar XII gs. beigām - XIII gs. sākumu, jo pirms Krusta kariem Baltijā mūsu teritorijā nav bijusi mūra celtniecība. Gan Rīgā, gan arī citur Latvijā sakrālās arhitektūras paraugi veido ne tikai garīgās kultūras centrus, bet daudzveidīgus tūrisma objektus- bijušo un esošo arhitektūras stilu maiņas liecības.