Salons (салон, saloon) franču: salon (zāle)

- sākumā lielas parādes telpas itāļu pilī, vēlāk literāri – mākslinieciskais pulciņš (Francijas XVII - XVIII gadsimts); zāle mākslas darbu eksponēšanai un pārdošanai. Arī termins “salonu māksla” radies tādēļ, ka pirmā plašākai auditorijai paredzētā gleznu izstāde Francijā notika Luvras Lielajā Salonā. Izplatīts bija mūzikas salons, kas tika aprīkots ar vairākiem stacionāriem instrumentiem - klavesīnu (klavierēm, flīģeli), arfu u.c. XVII - XVIII gadsimta Francijā radies arī jēdziens par "literāro salonu", kas kļuva par Apgaismības laikmeta simbolu, jo lielākā daļa tā slavenību sākotnēji ieguva popularitāti salonos, kurus vadīja izglītotās dāmas. Smalkumus, izsmalcinātība, izmeklētās manieres un pat daiļrunība ar attiecīgo atspulgu literatūrā un tēlotajā mākslā dzimuši pārsvarā salonos.
Salons Apgaismības laikmeta izpratnē parādās Rundāles pilī, kas ir izcils baroka un rokoko arhitektūras paraugs. Starp vairākiem saloniem bija gan Valdnieku, gan parādes saloni, kuri gan bija pamatīgi cietuši, bet patlaban tiek atjaunoti. Saloni varēja būt veltīti gan kādiem mākslas priekšmetiem, gan arī valstij vai novadam. Tā, 2000.gadā tika atjaunots Itāļu salons, kas atspoguļo pēdējā Kurzemes hercoga Pētera aizraušanos ar Itāliju, kur viņš pavadīja ilgāku laiku un pat nodibināja gleznotājiem domāto prēmiju Boloņas Mākslas akadēmijā.