Satīrs (сатир, satyr)

- grieķu mitoloģijā viena no zemākā ranga dievībām, vienlaikus arī auglības dēmons, izcēlās ar savu baudkāri, parasti attēlots gan glezniecībā, gan skulptūrā nedaudz līdzīgs kādam ragainam dzīvniekam ar izstieptu ģīmi, kā arī zirga vai āža nagiem un pat asti. Iemīļots mākslinieku sižets - neglītais satīrs, kas vajā skaistuli - nimfu. Satīrs tika uzskatīts par Bakha (Dionīsa) pavadoni. Vissenākajos atveidos atbilstoši mitoloģijai (skulptūrā, īpaši melno figūru plastikā) antīkajā pasaulē satīrs ticis atveidots pat kā puscilvēks - pusāzis. Romieši dažkārt saukuši faunus, bezrūpīgos dabas garus, arī par satīriem. Latīņu valodā sarakstītajos darbos tiek uzsvērta tieši āža aste. Pieaugušos satīrus romieši atveidoja ar īstiem āža ragiem, bet satīru jaunuļus - ar nelieliem izaugumiem uz pieres.
Latvijas folklorā satīra līdzinieks ir mežainis. Savukārt, Janis Rozentāls savas darbības brieduma gados, kad sākās mākslinieka aizraušanās ar antīko sižetu zināmu "tautiskošanu", piešķir ragainim -satīram "meža gara" veidolu, kas būtībā pilnīgi sakrīt ar "pieaugušo satīru" - ieskaitot kailās tautumeitas, savdabīgā nimfas analoga, maigās miesas apbrīnošanu.