Sienu (alu) gleznojumi (настенная (наскальная) живопись, cave wall painting)

- vissenākais tēlotās mākslas veids, kas parādījies pirms rakstu valodas; īpaši attīstīts bija jau senajās civilizācijās, parasti izmantojot dabiskās krāsas – ogli, okeru. Attēlotiem dzīvniekiem vai toreizējam medījumam bija arī simboliska nozīme. Mūsdienu pilsētas vidē sienas gleznojumu izplatītais paraugs ir grafiti, ko izmanto gan oficiālā, gan neoficiālā māksla. Sienas gleznojumus nevajag jaukt ar freskām, kurām nepieciešama īpaši sagatavota virsma.
Lielākā daļa Latvijas mīkstajos smilšakmeņos sastopamo rakstu pēc būtības ir tūristu atstātie uzraksti, turklāt senākie no tiem atrodami Gūtmaņa alā Siguldā. Tie visbiežāk ir iniciāļi, ieskrāpētās sirsniņas, apmeklējuma datumi un daudz retāk - kāds zīmējums vai dzejoļa rinda. Tomēr 1971. gadā Guntis Eniņš, pētot lībiešu upuralas Limbažu rajonā pie Svētupes, uzgājis savdabīgus klinšu rakstus (dažādas zīmes), kuri gan attiecināmi uz daudz vēlāku laika posmu (apmēram XIV- XVIII gs), un tie saistīti ar slepeno pagānisko kultu piekopšanu paralēli valdošajai kristietībai. Ziņas par alas izmantošanu pagānisko kultu piekopšanai saglabājušās baznīcu vizitācijas protokolos vēl XVII gs. vidū, līdz ar ko ala pat saukta par Velna alu. Diemžēl Dabas un Vēstures 2003.gada rakstā par klinšu rakstiem Latvijā esošās ilustrācijas ir to autoru īpašums. Sīkāk par rakstiem skatiet www.dabasretumi.lv