Stājglezniecība (станковая живопись, easel-painting, panel painting)

- viens no tēlotājas mākslas veidiem, kas tiek radīts uz nestacionāra un nedekoratīva pamata, proti, vai nu uz audekla, vai nu uz koka. Stājglezniecības materiāli - eļļas, temperas un akvareļkrāsas, guaša, pastelis, akrīls. Austrumu zemēs īpaši izplatīta gleznošana ar tušu, bieži vien monohromā, turklāt arī kaligrāfijas paraugi dažkārt ir pieskaitāmi stājglezniecībai, jo tiek ierāmēti un izmantoti atsevišķi. Stājglezniecības darba uztvere nav pastarpināta un atkarīga no apkārtnes. Stājglezniecība bijusi pazīstama jau Senajā Romā, par ko rakstījis Plīnijs Vecākais pirmajā m.ē. gadsimtā, bet pēc Romas impērijas sabrukuma tā panīka un sāka izplatīties Eiropā tikai XII -XIII gadsimtā. Tad mākslinieki no laicīgo valdnieku mitekļu, baznīcu sienu un altāru apgleznošanas (freskām), kā arī svētbilžu gleznošanas sāka pievērsties laicīgajam žanram - sākumā valdnieku portretam. Faktiski jebkuru gleznu, kas uztverama kā patstāvīgs darbs, var uzskatīt par stājglezniecības paraugu.
Stājglezniecība Latvijas kultūras vēsturē ienāk reizē ar Apgaismības laikmetu, vietējie nozīmīgākie mākslas centri ir Rīga un Jelgava. Pēc pirmās Baltijas mākslinieku izstādes 1842. gadā Melngalvju namā Rīgā (prezentēti vācbaltiešu stājglezniecības darbi) lēnām sāk parādīties arī latviešu izcelsmes mākslinieki, kuri izjūt gan vācu, gan krievu ietekmi, braucot studijās pārsvarā uz Vāciju vai Pēterburgu. Topošie mākslinieki savos darbos aizraujas ar vecmeistaru darbu atdarināšanu un kopēšanu, kā arī spiesti stājglezniecībā pievērsties mitoloģisko un vēsturisko ainu atveidošanai. Viens no pirmajiem baltiešiem, kas cēlušies no Latvijas un izglītojušies kā mākslinieki gan Pēterburgā, gan Rietumeiropā, bija Johans Eginks. Pēdējos mūža gadus pavadījis kā zīmēšanas skolotājs Jelgavā (vairāk kā divdesmit gadus), miris 1867.gadā.