Stuks, stuko (стукко, stucco) itāļu: stucco

- mākslīgs materiāls (ģipša un kaļķu masa ar piedevām, tai skaitā ar marmora pulveri), augstākā labuma apmetums, no kā veido monumentāli dekoratīvos tēlniecības un arhitektūras iekšējās apdares darbus. Stuka reljefu vai ciļņaino apmetumu sāka izmantot jau senatnē, turklāt līdz mūsdienām nonākuši tā paraugi pat no Senās Ēģoptes un Romas laikiem. It īpaši veiksmīgi stuku izdevies pielietot velvju iekšējā apdarē, jo tas bija daudz vieglāks par marmoru un lieliski pielāgojies griestu un pārsegumu izliekumiem. Ir arī visai dīvains stuka lietojums, kad slavenajā Marijas Antuanettes mākslīgajā zemnieku ciematā dzīvojamo māju sienās stuka ielaidumi imitēja sasprēgājušos ķieģeļus un no laika zoba cietušās koka sienas. Baroka laikmetā piļu iekšējā apdarē stuka skulptūras (bieži vien veselas sienu skulpturālās kompozīcijas) tika apzeltītas vai apsudrabotas. Arī baznīcu skulptūras (it īpaši altāra kompozīcijas) tika veidotas no stuka, kurš, turklāt, telpās izskatās baltāks nekā baltais marmors.
Rundāles un Mežotnes pilī vairāku telpu iekšējo sienu un griestu dekors veidots stuka tehnikā. Tā, hercoga Pētera parādes apartamentos Rundālē, divās telpās, kas iekārtotias klasicisma stilā, izmantota meistara Grafa mākslīgā marmora sienu apdare ar stuka veidojumiem. Arī projektā "Zudusī Latvija" bieži parādās atsauces uz stuka rotājumiem, piemēram, Cīravas muižas Manteifeļu pils aprakstā (1752.g).