Baznīcvalsts (церковное государство, ecclesiastical state)

- dažkārt saukta par teokrātiju. Valsts, kuras pavēlnieki uzskata, ka tos vada Dieva griba, pārvalde balstīta uz reliģiskiem likumiem, ierēdņi un valsts galva ir dažādu rangu mācītāji. Apgaismības rezultātā Rietumeiropā šāda valsts forma izzuda gandrīz pilnīgi. Mūsdienu teokrātijas ir Vatikāns, Saūda Arābija un Irāna. Viduslaikos visilgāk pastāvēja valsts, ko sauca par Svētās Romas (vācu tautu) impēriju, kura pēc būtības bija diezgan tuva teokrātijai, jo tās vienotību noteica katoļticība. Šī visai nosacītā impērija pēc būtības bija senās Kārļa Lielā 800.gadā izveidotās Karolingu impērijas austrumu daļa (radusies pēc 843.gada notikušās sadalīšanas, kad no Rietumu daļas izveidojās mūsdienu Francija). Impērija tiecās uzņemties Senās Romas impērijas lomu Eiropas dzīvē, bet ar visai nosacītām sekām. Austrumu daļa eksistēja dažādās formās līdz pat 1806.gadam, kad tās atliekas oficiāli likvidēja Napoleons. Valsts teritorija nosacīti stiepās no Oderas upes Ziemeļos līdz pat Vidusjūras krastiem, un tās imperatoru vēlēja šaurs pārsvarā vācu valdnieku loks, kaut starp tiem bijis arī Čehijas karalis Kārlis IV un Spānijas karalis Kārlis V. Impēriju vienoja katoļticība un sadarbība ar Svēto krēslu. Pēc tam, kad Reformācijas gaitā Vācijas valstis sašķēlās atbilstoši to valdnieku ticībai, no Impērijas atkrita luterticīgās zemes. Vēlāk, pēc Vestfālenes 1648.gada miera līguma atlikušajā katoļticīgajā daļā dominēja Habsburgu monarhija.
Latvijas teritorijā kopš 12. gs beigām pakāpeniski pastāvējušas vairākas baznīcvalstis, sākumā – Livonijas bīskapija (dibinājis bīskaps Meinhards 1186. gadā kā Brēmenes pakļautībā esošo kristīto lībiešu valsti), vēlāk – kopš 1255. gada - pārtapusi par Rīgas arhibīskapiju; atjaunota kā Livonijas bīskapija 1586. gadā.