ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Barokālais tornis (бароккальная башня, Helmet-cup tower)

- šos baznīcu un laicīgo celtņu torņus parasti greznoja vertikāli sakārtotie kupoli, kuri bija t.s. "bruņucepures" formā - ar ribām un izliekumiem. Vertikālajā šķērsgriezumā šie kupoli atgādināja vairāk vai mazāk smailas arkas. Katrs nākamais tornis bija izmēros mazāks, un to kopīgā veidule nobeidzās ar konisku smaili. Barokālie torņi ir viena no baroka laikmeta tipiskākajām iezīmēm, un interese par tiem atkal atdzima neobaroka laikmetā. Arī klasicisma laikmetā barokālie torņi saglabā savu lomu, jo piešķir it kā atturīgajai celtnei svinīgāku izskatu, turklāt tās bagātīgi pielieto arī laicīgo ēku torņu nobeigumos.
Latvijā baroka torņi parādās XVI-XVIII gadsimtā, un dažkārt tos ceļ, nomainot esošos senos romāņu vai gotikas stila torņus. Par iemeslu varēja kalpot negaisu izraisītie ugunsgrēki, kā arī pilsētu aplenkumi ar apšaudēm. Slavenākais no Rīgas barokālajiem torņiem ir meistara Bindenšū projekts- Pēterbaznīcas tornis, ko tagad plaši izmanto tūristi, kuri vēlas skaidrajā laikā aplūkot Rīgu no "putnu lidojuma", uzbraucot ar liftu līdz skatu platformai. Šī torņa smaili vaiņago apzeltīts gailis zirga lielumā.

1. attēlā - barokālie torņi Parīzē, skats no krastmalas; lielākais tornis virs kolonādes- Panteona.

2. attēlā - Pēterbaznīcas tornis Vecrīgā, XVII gadsimta vidus, pēdējo reizi atjaunots XX gadsimta 70.jos gados.