Ūdenstornis (водонапорная башня, water tower)

- ārkārtīgi būtisks civilizācijas un tehniskā progresa elements, kas pastāvīgi nodrošina pilsētas iedzīvotājus ar dzeramo ūdeni, turklāt veido arī tos ūdens krājumus, kas nepieciešami ugunsgrēku likvidēšanai. Ūdens torņa darbības pamatā ir ūdens krājuma pacelšana noteiktā augstumā ar tā turpmāko sadalīšanu piegādes laikā. Kaut arī augšā paceltie ūdens rezervuāri bija pazīstami arī senatnē, tikai tvaika enerģijas izmantošana un cauruļu sistēmu pilnveidošana XIX gadsimta vidū deva iespēju sākt būvēt augstus ūdenstorņus pilsētu vajadzībām. Vairāki ūdenstorņi tai laikā tika būvēti historicisma vai eklektikas stilā (Zviedrijas Lanskrūnā, Vācijas Rostokā, ASV - Sentluisā), vienlaikus kalpojot gan sabiedrības komforta nodrošināšanai, gan par industriālās arhitektūras pieminekļiem.
Rīgas vecākie tā saucamie dvīņu ūdenstorņi Mazajā Matīsa ielā bija uzbūvēti 1896.-1897. gadā pēc arhitektu Oto Intce un Rūdolfa Friša projekta eklektisma stilā. Torņi darbojās līdz 1905.gadam. Patlaban to rezervuāri ir tukši. Diemžēl, atšķirībā no Vīnes kolēģiem, kuri savā līdzīgā vecuma ūdenstornī iekārtojuši savdabīgu ekspozīciju telpu, mūsu torņi atstāti novārtā. Toties ūdenstorņi Gaujas ielā un Alīses ielā joprojām apgādā rīdziniekus ar ūdeni.