Vējrādis (флюгер, weathercock, weathervane)

- sīkarhitektūras forma, kustīgs un relatīvi viegls jumtu un tornīšu noslēgums. To kopš senatnes izmantoja kā instrumentu vēja virziena noteikšanai un novietoja ēkas augstākajā punktā. Visai bieži vējrādītājus kristīgajā pasaule izgatavoja vairāk vai mazāk nosacītā gaiļa izskatā, papildinot tos ar tradicionālo četru debesu pušu burtiem. Viduslaiku Eiropa pazinusi arī dekoratīvos vējrāžus, kuri veidoti kā kuģi, zirgi vai vienkārši dekoratīvās bultas. Attiecībā uz paša gaiļa izvēli - vēl Pāvests Gregorijs I, Romas baznīcas lielais reformators VI gadsimta beigās rakstīja, ka "gailis esot Svētā Pētera emblēma". Vēlāk, jau IX gadsimtā, pāvests Nikolajs I licis katras baznīcas smailē novietot kaltu gaili kas, bez šaubām, paralēli pildījis arī vējrāža funkcijas, būdams arī9 nepagurstošas modrības simbols. Savukārt, Francijā gailis ir tas, kurš "aicina sauli".
Latvijas un it īpaši Rīgas ēkās (gan dzīvojamās, gan sakrālajās un sabiedriskajās) ļoti sens un zīmīgs elements, kas vienlaikus tāpat veic divējādas funkcijas. Jo gaiļi, kas rotā baznīcu torņus, ne tikai nostiprināti kā vējrāži un modrības simbols (tie, kas aizdzen Nelabo), bet tika nokrāsoti īpaši - viens sāns zeltīts, otrs - melns. Ja vējš pūta no jūras, gaiļi pagrieza pilsētai labo, zeltīto sānu, un tad tirgonim (meistaram, zellim, māceklim) bija jāceļās un jāsteidz apkalpot atbraukušos kuģotājus. Ja, turpretī, vējš pūta no krasta un gailis rādīja savu melno sānu, varēja mierīgi turpināt gulēt. Laicīgie vējrāži iztiek bez gaiļiem, bet tāpat izdaiļo pilsētu siluetu.