Velns, nelabais (черт, бес, devil, fiend)

- ir vārds, kuram virkne analogu un sinonīmu. Viņš ir zināmā mērā ierindas Ļaunais gars, dēmons, pat kaut kāds zemākā ranga sātans. Par velniem tāpat sauc veselu virkni dažādu mitoloģisko būtņu, starp kurām mēdz būt mežaiņi, pavarda gari, ūdens gari - visādas nelāgas būtnes, kuras pat spēj pārvērst cilvēku dzīvajā mironī. Tuvo Austrumu reliģijās (kā arī Viduslaiku kristīgajā tradīcijā) tas ir samaitāts gars, kas spēj pārņemt cilvēku un padarīt to par ļaunuma kalpu, tādu, kas novērš no Dieva un tikuma. Savukārt, mākslinieki šo tēlu bija visai iecienījuši, jo tā attēlošana deva iespēju izvērst savu fantāziju dažādu šausmu attēlošanā, kas vienmēr spēja piesaistīt publikas uzmanību pateicoties redzamajam kontrastam starp labo un ļauno. Velnu tradicionāli attēloja ar ragiem, dažādas krāsas acīm un iespēju robežās pat ar āža kāju. Velna izdzīšana, velna savaldīšana un velna piesaukšana kļuva par mākslas sižetu, turklāt Viduslaikos aizdomas par to, ka kādā ir iemiesojies velns, varēja maksāt nelaimīgajam dzīvību. Arī mūsdienās šis tēls ir īpaši iecienīts visāda veida "šausmenēs", turklāt jēdziens "pārdot velnam dvēseli" ir plaši izplatīts - tāpat kā virkne ar velnu saistīto teicienu un sliktā vēlējumu. Velns Meterniha paraušanas karikatūrā ir viltīgs, neglīts, bet noderīgs.
Senlatviešu (un lietuviešu) mitoloģijā velns ir dievība, kas pārvalda pazemi un tumsu, būdams arī veļu (mirušo dvēseļu) pavēlnieks.Savā ziņā senlatviešu velna tuvākais radinieks ir krievu бес. Par velna kādreizējiem "mitekļiem" liecina saglabājušies vietu nosaukumi - Velnezers, Velna alas, velnakmens u.c. Ar Velnu senlatviešu folklorā saistīta nekārtība, netīrība, haoss - pretstatā Dieviņam, kārtības un tīrības iemiesojumam. Kristietības Sātans, elles valdnieks (zināms velna analogs) ir varens un gudrs, bet senlatviešu Velns, arī būdams ļauns, tomēr paliek drīzāk vientiesīgs muļķis, ko viltīgais zemnieks veikli apved ap stūri.