Vienradzis (Единорог, Unicorn)

- leģendārs dzīvnieks, kas kopš antīkās pasaules laikiem tiek aprakstīts, kā apveltīts ar vienu pašu garu baltu ragu (taisnu vai šaurā spirālē satītu) pieres vidū. Vienradzi attēloja zīmogos, bet Senās Grieķijas zinātnieki pat mēģinājuši atrast dzīvniekam vietu dabas vēsturē, turklāt to pieminējuši - gan atsaucoties uz citu it kā esošiem novērojumiem - pat Strabons un Plīnijs jaunākais. Arī Bībelē ir aprakstīts dzīvnieks, ko mēģina identificēt kā vienradzi. Eiropas folklorā vienradzis figurē kā baltam zirgam vai stirnai līdzīgs radījums. Viduslaikos un Renesansē tas ir tikumības un platoniskās mīlestības apliecinājums, ko varot noķert tikai jaunava. Neesošajam vienradža ragam piedēvētas pretindes un brīnumzāļu īpašības. Ar to varot pārvērst saindēto ūdeni dzeramajā. Hronikās tas pieminēts kā "narvāla rags". Ar vienradzi un tā "piejaucēšanu" aizrāvās XV gadsimta mākslinieki Francijā un Flandrijā, veidojot metus špalērām. Aušanas gaitā sižetu bāgātināja ar citiem dzīvniekiem un bezgalīgām puķēm, kuras apzīmēja par mille fleurs (ziedu tūkstotis). Interese par vienradzi mākslā atdzima romantiķu un pre-rafaelītu darbos. Arī viens otrs mūsdienu rakstnieks veltī šim dzīvniekam, pareizāk sakot, viņa mākslinieciskam tēlam saiknē ar sievietes skaistumu, kādu grāmatu (piemēram, 2009. gada romāns "The Lady and the Unicorn").
Latvijā, līdz XVIII gadsimta beigām trūkstot "bruņinieku romāniem", dažas atsauces uz šo fantastisko zvēru parādās augstmaņu iedzīvē. Tā, viens viendarzis (gan melns, kas mazina tā vērtību) porcelāna statuetes izskatā atrodams nelielajā hercoga telpu priekšnamā Rundāles pilī. Toties pilnīgi klasisks baltais vienradzis- gan bez dāmas - attēlots uz dokumentu mapes, ko kāds XVIII gadsimta Rīgas rāts loceklis turējis kabinetā, piestiprinātu pie sienas. Kāda veida korespondencei šis nodalījums bija domāts, nav zināms.