ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Vējdzirnavas (ветряная мельница, windmill)

- iekārta, kas pārveido vēja enerģiju rotācijas enerģijā, pateicoties spārnu kustībai. Sākotnēji vēja dzirnavas bija domātas tikai graudu malšanai, bet vēlāk tās sāka izmantot arī citām rūpnieciskām ražotnēm ar enerģijas patēriņu. Senākās vēja dzirnavas bija pazīstamas jau Aleksandrijā m.ē. pirmajā gadsimtā un Senajā Ķīnā kopš IV gadsimta. Ir zināmas gan vertikālās, gan horizontālās vēja dzirnavas. Savā laikā lauku ainava nav bijusi iespējama bez vēja dzirnavām, kas allaž piesaistījis māksliniekus. Tāpat vēja dzirnavas kā ainavas elementu izmantoja Apgaismības laikmetā, piešķirot valdnieku vasaras rezidencēm pseidodabisku izskatu. Par piemēru šādai ainavas izveidošanai kalpo prūšu slavenā valdnieka Frīdriha Lielā dzirnavas Potsdamas parkā.
Latvijā pirmās vējdzirnavas fiksētas 14.gs. Rīgas apkārtnē. Līdz 19.gs. vidum vējdzirnavas Latvijā būvēja galvenokārt pilsētās un muižās, bet. 19.gs. otrajā pusē tās sāka būvēt arī zemnieki. 19./20.gs. mijā visā Latvijā bija vairāk kā 600 vējdzirnavas. Līdz ar elektromotoru un dīzeļdzinēju izplatīšanos vējdzirnavu nozīme strauji mazinājās, tomēr jaunas vējdzirnavas tika būvētas vēl 20.gs. 30. gados. Atsevišķas vējdzirnavas tika regulāri ekspluatētas līdz pat 20.gs. 60. gadiem. Šodien Latvijā ir saglabājušās salīdzinoši nedaudzas vējdzirnavas, un divas no tām ir aplūkojamas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

1. attēlā - vējdzirnavas pie Sansusi parka Potsdamā, Berlīnes tuvumā.

2. attēlā - vējdzirnavas Latvijas Etnografiskajā brīvdabas muzejā.