Vācu ordenis (Teitoņu) (Тевтонский орден, Teutonic knights)

- katoļu reliģiskais bruņinieku ordenis, kas dibināts 12. gadsimtā Palestīnā Trešā krusta kara laikā. Līdz tam vācu krustneši veidoja vāciski runājošo bruņinieku daļu Hospitāliešu ordeņa sastāvā. Bet 1198.gadā tika nodibināts patstāvīgs mūku - bruņinieku ordenis, kuru vēlāk apstiprināja pāvests Inocents III, tas, kurš izvirzīja domu par krusta karu uzsākšanu Baltijā. Secīgi, vēlākā laikā (1209-1239) ordenis no slimnieku kopēju ordeņa pārveidojās par militāru mūku- bruņinieku ordeni pēc Templiešu ordeņa parauga. Ordeņa brāļi valkāja baltu apmetni ar melnu krustu. Ordenis piedalījies virknē krusta karu Eiropas austrumos un cieta liktenīgu sakāvi kaujā pie Tannenbergas 1410.gadā. Ordenis izbeidza savu darbību XVI gadsimta pirmajā pusē Reformācijas rezultātā.
Lielu daļu no Latvijas teritorijas līdz 1561. gadam pārvaldīja Livonijas ordenis, kas bija autonoma Vācu ordeņa daļa ar augstu neatkarības pakāpi, jo tikai ordeņa maģistru (vai mestru) iecēla un atcēla Vācu ordeņa mestrs. 1245. gadā Romas impērijas vācu ķeizars piešķīra Livonijas ordenim visas zemes, ko tas iekaros Kursā, Lietuvā un Zemgalē - papildus jau agrāk iekarotajām mūsdienu Vidzemes un Latgales teritorijām. Ordeņa vara iedibināja Livonijas valsts pamatus, un, apkarodama vietējās tautas, nostiprināja muižnieku - bijušo ordeņa bruņienieku - pārvaldi Livonijā. Livonijas kara laikā XVI gadsimta otrajā pusē, pēc tam, kad kaujā pie Erģemē 1560. gadā ordeni sakāva krievu cara Jāņa IV Briesmīgā karaspēks, ordeņa vadība noslēdza pakļaušanās līgumu ar Polijas-Lietuvas apvienotās valsts karali Sigizmundu II Augustu, kļūstot ar daļu savas saglabātās teritorijas par vēlāko Kurzemes hercogisti. Bet pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļuva par pirmo Kurzemes hercogu.