Virsaitis, cilts valdnieks, vadonis (Вождь племени, chieftain)

- persona, kas protovalstiskajos (pirms īstas valsts rašanās) veidojumos senatnē, parasti bezrakstu periodā, turēja savās rokās varu kopienā vai ciltī. Ļaudis, kas tiekušies pēc varas, sākotnēji to ieguva caur dāvanām. Vēlāk šie līderi sākuši veidot tādu attiecību sistēmu, kad viņi spēja dāvināt ne tikai to, kas piederēja pašiem, bet arī citiem. Tomēr par virsaiti (vadoni, valdnieku) varēja kļūt tikai persona, kas piederēja noteiktam šauram lokam, tātad, vajadzēja, lai tai būtu atbilstošā izcelšanās. Visai drīz vadoņa (virsaiša) vara kļuva pārmantojama un apveltīta ar harismu. Eiropas vēsturi pirmajos gadsimtos pēc mūsu ēras veidojuši romiešu hronikās saglabājušies virsaiši, kuri vai nu paši, vai nu viņu pēcteči vēlāk kļuvuši par aristokrātiem un valdniekiem.
Senlatviešu sabiedrība pirms krustnešu ierašanās vēl nebija paguvusi izveidot īstenu valstiskumu (pastāvēja tā saucamās protovalstis), bet šo teritoriju apdzīvojošo vadoņu vai virsaišu vārdi - Kaupo, Lamekins, Viesturs, Namejs un citi nonākuši līdz mums caur vācu, skandināvu un slāvu hronikām, bet to apraksti ir visai pretrunīgi. Līdz ar to jau XX gadsimta 30.tajos gados daži latviešu mākslinieki un tēlnieki veidojuši virsaišu portretus atbilstoši nacionālās atmodas prasībām. Arī Kārlis Zāle, izstrādādams Brīvības pieminekļa skulptūras grupas, novietojis tur iedomātos cilts virsaišus ar latvietībai piemērotiem atribūtiem.