Viduslaiku apbūve (Средневековая застройка, Medieval construction)

- lielākajā daļā Eiropas pilsētu, pārsvarā ar mūra sienām apjozto, zināmā mērā veidojās pēc līdzīgiem principiem. Proti, pilsētas centrālajā daļā obligāti bija jābūt tirgus laukumam, rātei un centrālajai baznīcai, bet pašas ielas veidojās stihiski, ilgāku laiku saglabājot vairākas lauku dzīves iezīmes. Ielu nosaukumi tika atvasināti no tur izvietotās baznīcas vai arī no piederības attiecīgajam rūpalam (amatam). Līdz ar to radiālā apbūve mijās ar ielām, kuras izvietojās šķērsām, nekāda speciāla pilsētas plānošana līdz pat mūru nojaukšanai nav pastāvējusi, vienīgi tika ieviesti daži ierobežojumi. Trotuāru vietā dažkārt ierīkoja nelielus stabiņus, kuri it kā iezīmēja gājējiem domāto daļu. Mūsdienās priekšstatu par īsto viduslaiku apbūvi Eiropā iespējams iegūt tikai aptuveni - pēc dažām ēkām, kuras saglabājušas savu izskatu un vietu citu vidū.
Par klasisko viduslaiku apbūves paraugu Latvijā daļēji var uzskatīt vai katru Vecrīgas daļu, kura tika minimāli pārbūvēta, un kur ir saglabājušās dažas vecas ēkas ar attiecīgo izvietojumu pret braucamo daļu - ļoti šauras ietves, pilnīgs zaļumu trūkums, ieejas mājās ietves līmenī, netēsts bruģis. Vairākās citās Latvijas pilsētās zināmu priekšstatu par Viduslaiku apbūvi sniedz centrālie laukumi, kur ir saglabājušās - vai veiksmīgi restaurētas, kā, piemēram, Bauskā, rāts ēkas.