Vecpilsētu portāli (laicīgie) (Городские порталы Средневековые, Old Town portals)

- aizvietoja adreses, jo Viduslaiku pilsētās adreses jēdziens bija visai nosacīts. Dažas, parasti greznākās, celtnes, pateicoties tolaika pilsētu visai neciliem izmēriem, vienkārši bija pazīstamas visiem - augstmaņu, tai skaitā bīskapu, pilis, tiesu vai parlamenta sēdeklis. Par citu pilsētnieku dzīvesvietu varēja spriest pēc kvartāla, kuru apdzīvoja noteikta aroda vai profesijas pārstāvji (rotkaļi, audēji, pat juristi), bet tā kā numerācija Rietumeiropas pilsētās sāka parādīties tikai XVIII gadsimtā sakarā ar pasta attīstību, pirms tam pastāvēja "aprakstošās adreses", un portāls kļuva par vienu no šādiem informācijas nesējiem - un vienlaikus norādot par īpašnieka turīgumu. Būtībā adrese pirms numerācijas parādīšanās varēja skanēt tā: "Mednieku ielā balto ķieģelu nams, portālā vēzis ar astoņām spīlēm". Vēlāk tradīcija saglabājās arī parādoties precīzākai adresei, turklāt dekorēts portāls palīdzēja īpašniekam (vai iestādei) izcelties citu vidū, kļūdams par savdabīgu ilgspēlējošo izkārtni.
Vecrīgas senākajā daļā saglabājušās arī "vienkāršākās adreses" - piemēram, "māja ar balto balodi", bet vēlāk, sākot ar XVII gadsimtu, Rīgas pilsētnieki, kuri visumā bijuši diezgan taupīgi, sāka nodoties portālu dažādošanai. Bija barokālie un klasicisma portāli, pat rokoko stila portāli, daži no tiem brīnumainā kārtā saglabājušies, un XX gadsimta 80.-tajos gados pat iznāca grāmata par Vecrīgas portāliem. Būtībā tie veidoti kā dekoratīva durvju apmale ar volūtām, fantastiskiem nelieliem sižetiem un nosacītām skulptūrām Laipu ielā Vecrīgā pat ir portāls ar eņģeli, kuram spārni ir piestiprināti kā mugursoma.