Vikingi (викинги, vikings) no seno norvēģu: víkingr

- bija agrīno Viduslaiku Skandināvijas jūrasbraucēji, piederējuši seno ģermāņu ciltīm, kuri nodarbojās ar kuģošanu, tirgodamies un arī laupīdami, pārsvarā ziemeļu un centrālajā Eiropā, kā arī Senajā Krievzemē. Uzskata, ka viņu karagājieni sniedzās no Vinlandes līdz pat Kaspijas jūrai un Ziemeļāfrikai. Vikingu sirojumi dažreiz pārvērtās arī iekarojumos, piedaloties viduslaiku pilsētu un pilsētvalstu izveidē Eiropas ziemeļos, Senajā Krievijā un ziemeļatlantijas salās, līdz pat Ziemeļamerikas austrumu krastiem. Tālākais, gan īslaicīgs iekarojums - Sicīlija. Vikingi bieži saukti arī par normāņiem (ziemeļu ļaudīm). Vikingu dzīves simbols - īpatnējas formas kuģis - liela laiva. Vikingu ekspansijas rezultātā to kultūra spēcīgi ietekmēja tautas, ar kurām vikingi nonāca saskarsmē, un arī otrādi. Pie vikingu laikmeta kultūras mantojuma pieder rūnu raksti, sāgas, kā arī personīgās drosmes un bezbailīguma kults. Par vikingu laikmetu parasti uzskata periodu starp VIII - XI gadsimtu. Izplatītais masu kultūrā viedoklis par vikingiem kā dižciltīgiem un cēliem mežoņiem (kas gūts no sāgām) kontrastē ar citiem vēsturiskiem avotiem, kuros vikingi parādās kā nežēlīgie sirotāji, turklāt pēc būtības pagāni, kuri tikai formāli pieņēmuši kristietību. Viduslaikos vikingi pat Parīzi esot veselas astoņas reizes izlaupījuši, un attiecīgi tika uzskatīti par Eiropas biedu un bubuli. 2013. gadā parādījās īru-kanādiešu uzņemtais vēsturiskai seriāls "Vikingi", kura pamatā ir vikingu vadoņa Ragnāra Lotbroka cīņas un kļūšana par jaundibinātās Dānijas karali; sižeta elementi ir ņemti no vairākām sāgām, bet to atbilstība īstenībai ir visai nosacīta. Savukārt, nenoliedzams ir fakts, ka vikingi kalpojuši Bizantijas valdniekiem kā drosmīgi algotņi un, spriežot pēc hronikām, nospēlējuši lielu lomu Kijevas Krievzemes valstiskuma nodibināšanā. Daudzos Rietumeiropas un Austrumeiropas izplatītajos īpašvārdos ir vikingu senvārdu atskaņas.
Īsto (Skandināvijas izcelsmes) Vikingu laikmetu Baltijā datē ar VIII gadsimta beigām - XI gadsimta sākumu, bet savstarpējie sirojumi, kuros bija iesaistītas visas tautas (pareizāk sakot, ciltis), kas apdzīvoja Baltijas jūras krastus, sākās agrāk. Tai laikā tirgošanās bieži beidzās ar slaktiņu, bet karošana tāpat varēja pāriet izlīgumā. Ar vikingiem, kuri apdzīvoja Gotlanes salu, saistās pirmie nopietnie sakari starp kuršiem un dāņiem. Dažkārt arī jūrasbraucēji - kurši tiek pieskaitīti vikingiem. Kad karagājieni apsīka, sākās savstarpējās ietekmēšanas laikmets, kura rezultātā Latvijas teritorijā parādās pirmās akmens celtnes, to meistari bijuši no Gotlandes. Mūsdienās Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, valda stipri romantizēts priekšstats var vikingiem, kā arī vēlēšanās ieskaitīt tos savos senčos (sk. Jura Rozīša romāns "Kuņas dēls") un atdzīvināt vikingu slaidos kuģus tradicionālajos Viduslaiku pilsētu svētkos.