Veltījums (посвящение, dedication, homage)

- akts, kura laikā tiek ar īpašiem mākslinieciskiem paņēmieniem godāta persona vai notikums; literatūrā – dažas rindas, kurās autors griežas pie kādas personas vai tēla. Iespējams arī veltījums kā arhitektūras ansamblis, rakstu krājums, piemiņas siena. Veltījumu senatnē (un dažkārt arī mūsdienās) mākslinieki labprāt veidoja arī cerot uz kādas augstākstāvošās personas labvēlību - vai tā būtu materiāla nodrošinājuma, vai morālā atbalsta veidā. Tāpat visai ieteicams paņēmiens cenzūras apstākļos bija īpašs veltījums kronētai personai, kas pasargāja no nelabvēļu kritikas un pat vajāšanas. Paņēmiens izplatīts kopš Senās Romas laikiem.
Sākotnēji Latvijā veltījuma žanru piekopuši pārsvarā rakstu formā sacerot odas, slavinājumus un līdzīga satura tekstus, kā tas bija, godinot Ketleru dinastijas hercogus. Vēlāk parādījās arī citas veltījumu formas, starp kurām nopietnākā ir zinātniskie (literārie) piemiņas lasījumi, kuros jaunākās paaudzes savos gara darbos pauž cieņu slavenākiem aizgājējiem. Tā, jau gandrīz 30 gadus Latvijas vēsturnieki rīko piemiņas lasījumus par godu mākslas zinātniekam Borisam Viperam, kuri sākotnēji arī tika saukti par "Veltījumu". Tāpat par veltījumu vispārējā nozīmē var uzskatīt arī Raiņa un Aspazijas gadu, kad visā Latvijā notika šim izcilajam pārim veltītās izrādes, lasījumi un citi pasākumi.