Zīlēšana (гадание, fortunetelling, divination, sortilege)

- nākotnes pareģošana cilvēkam, tautai, iedzīvotāju grupai, izmantojot daudzveidīgus mistiskus vai šķietami zinātniskus paņēmienus; ārkārtīgi sens un dzīvotspējīgs rituāls, ko labprāt attēlo mākslinieki gan literatūrā, gan tēlotajā mākslā. Vēsturiski zīlēšana saistīta ar Renesanses folkloru, bet pašas zīētājas tēls – ar čigānietēm. Iespējami bezgala daudzi zīlēšanas veidi (Taro kārtis, astroloģiskās prognozes ar horoskopiem un pat zīlēšana kafijas biezumos...). Arī modernā literatūra spēj izveidot romānu no Taro kāršu simbolikas.
Zīlēšana latviešu tautas apziņā vairāku gadsimtu garumā saistījās ar čīgānietes tēlu, kura zīlējusi "pēc rokas" vai "pēc kārtīm". Zīlēt varēja tāpat pēc sapņiem, bijušas pat speciālas "sapņu grāmatas". Zīlēts arī pēc ticējumiem - ko sapnī redzēsi, ko uz ielas satiksi, kurā ausī skanēs. Ir arī "ziedu zīlēšana" mīl-nemīl. Bet mūsdienās, māņticībai dīvainā veidā pieaugot, kārtis, atbilstoši Edvarda Šmites rakstam, " kļūstot kā virtuālā realitāte, kurā valda tās pašas kaislības kā dzīvē... Cīņa. Uzvaras laime un zaudējuma rūgtums". Mūsdienu modernā sieviete nevis meklē zīlnieci -čigānieti, bet dodas uz zīlēšanas salonu. Lai nu viņai veicas.