Zelta leģenda (Золотая легенда, Golden legend)

- ir Viduslaiku Eiropā latīņu valodā tapušais Svēto dzīves stāstu izskaistinātais un fantāzijām bagātinātais krājums, ko apkopojis Jēkabs de Vorānžs (Jacobus de Voragine) ap 1260. gadu, un kas kļuvis par vēlīno Viduslaiku bestselleru. Ir saglabājušies vairāk nekā astoņi simti ar roku pārrakstīto eksemplāru, bet teksti visai pamatīgi atšķiras, būdami papildināti ar dažādu brīnumu aprakstiem atbilstoši Viduslaiku leģendām. Pēc iespiešanas (drukāšanas) izgudrošanas Zelta leģenda kļuva par vienu no pirmajiem iespieddarbiem (inkunabulām), un sāka izplatīties jau arī tulkojumos virknē Eiropas valodu, un esot piedzīvojusi vairāk izdevumu nekā Bībele. Tā kļuva par vienu no pirmajām drukātām grāmatām angļu valodā. Krieviski to apzīmēja ar vārdu "Жития святых".Zelta leģendā aprakstītie notikumi kļuva par sižetiem Rietumu tradīcijas poliptihos un Austrumu kriestietībā - t.s. "klejmās" - nelielajos sižetos, kurus izvieto apkārt centrālajai ikonai, izvēršot tās varoņa (svētā, Dievmātes) dzīves stāstu. Līdz ar to Zelta leģenda kļuva par kristianizācijas elementu lasīt nepratēju- zemnieku vidū.
Par zināmām Zelta leģendas atskaņām latviešu zemniku dzīvē var uzskatīt savā laikā ļoti populāro Anša Leitāna 1845. gadā sarakstīto "Ģenovevu" - tulkoto vācu sentimentālistu garā un lokalizēto Sv. Ženevjēvas dzīves stāstu, kam bija raksturīga dziļa sirsnība. Tāpat vairākās katoļu baznīcās nezināmo mākslinieku sižeti "no svēto dzīves" vairumā bija nevis oficiālās baznīcas, bet Zelta Leģendas pārstāstu ierosināti.