Dadaisms (Дадаизм, Dada)

- nosaukums, ar kuru apzīmē starptautisko mākslas virzienu, ko dažkārt sauc arī par anti – mākslu (savu uzplaukumu piedzīvoja periodā starp 1915. –1922. gadu), tās centrs atradies Cīrihē. Virziens tika uzskatīts par reakciju uz augstprātīgo un tradicionālo mākslu. Tā pārstāvji, starp kuriem bija gan dzejnieki, gan mūziķi, gan gleznotāji, vadījās no savas fantāzijas, kas piešķīra ikdienas priekšmetiem citu nozīmi, piemēram, troksnis kā mūzika, saplēstais zābaks kā mākslas objekts. Neskatoties uz šķietamo izaicinājumu un aplamību, šis virziens sagatavoja augsni ekspresionismam. Kustība bija internacionāla, vairāki tās dalībnieki juta līdz komunismam un anarhismam.
Par dadaismu Latvijā informācijas maz, un tā ir visai pratrunīga. Daži to sauc par "garšīgo absurdu", no kura laimīgā kārtā esot bijis iespējams izvairīties. Savukārt, Klāvs Elsbergs, mūsu pāragri bojā gājušais talantīgais laikabiedrs, esot apgalvojis, ka viņa laimei dadaistu garā vajadzētu "gadsimtos ārdētu steku un skatu, kā Tulūz-Lotreks kaktā kaujas ar Ziemeļnieku". Latviskajā versijā dadaisma pazīmes (valodošanas) formulēti, uzsvērot teksta radīšanu kā spēli, pareizrakstības noliegšanu, kolāžu, tradīciju noliegumu un parodiju. Iespējams, ka pie šī žanra pieder pat bērnu pantiņi "Rīgā karš, Rīgā karš, Burbuļmātei deguns garš".